sanitarium

ir labi, ka viss atkal ir labi... cerams... nē, visam ir jābūt labi, es tam ticu!!!!!

Kāpēc cilvēks kļūst tik tuvs, ka pavadīt kādu nedēļu bez viņa liekas tik skumji? Varbūt es esmu dīvaina un pārāk pieķeros? Bet tagad ir sāpīgi un negribas vēl nedēļu tā sāpīgi dzīvot, bet ko lai dara... Un ļoti sāpīgi apzināties, ka tas cilvēks pats brīvprātīgi grib braukt prom...
Laikam jau tas tomēr ir diezgan normāli, un es esmu tā nenormālā, bet sāp tak vienalga:(

Jūtos ļoti dīvaini - ir super foršs piektdienas vakars un es sēžu mājās. Un nemaz nekur netaisos iet. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu kur iet, vienkārši vajag tak kādreiz arī mājās pasēdēt... Dīvaini... Bet nekas, rīt es atgūšu nokavēto:)

Nu bet kā lai saņemas darīt to, kas jādara nevis slinkot?????
Man ir jāiztulko viens diplomdarbs un man par to pat maksās, bet nu es NEVARU saņemties!!! es katru dienu piezēžos pie kompja ar mērķi nu tik strādāšu, bet beigās es tikai parakājos internetā un aizeju darīt kaut ko sirdij tīkamāku... Nu sliņķe!!!!

Help!

Life is what happens, while you are waiting for it to be perfect enough to live it!

Ir saacies pavasara dullums,visu laiku gribas kaut kur iet un kaut ko dariit, kursa darbs arii shodien veiksmiigi nodots, bet neviens neizraada interesi par dazhaadu aktivitaashu veikshanu, visi tik aizjemti:(

esmu apvainojusies uz laiku - vinjsh ir baigi viltiigais, it kaa silts un forshs, bet saslimdinaaja mani, tagad seezhu maajaas un punjkjojos un nevaru iet tur, kur gribas iet:(

Vērsis
. Nav žēl naudas pirkumam, žēl naudas dzīrēm.
. Nevajag man svešu, neaiztiec manu.
. Slikta pasaule ir labāk par labu strīdu.
. Netraucē to, kurš labi apsēdies.
. Labāk skaists dīvāns nekā skaists saulriets.
. Ēdiens - lieta nopietna.
. Maigs vērsēns zīž divas mātītes.
. Kad brauc otrais, ekonomē spēkus.
. Ciest nevaru vienreizējās šķiltavas.
. Degustators - mans patiesais aicinājums.


negribas pat atziit, bet diezgan patiesi...

(atrasts smth blogā)

Kapēc tik daudz savas dzīves gribas pavadiit guljot, nevis pat gribas, bet kaut kā sanāk... stulbi, jo principā laiku varētu izmantot dauuuuuudz patiikamaak un kvalitatīvāk un ko tik visu varētu sadariit, ja nebuutu jāguļ.
es piemēram šodien pamodos 14.00!!!! un ar nožēlu sapratu, ka pusi no tā ko gribēju šodien izdarīt, es vnk nepaspēšu...
piesaku karu gulēšanai!!!!

kaa lai sanjemas aiziet uztaisiit analiizes, uz kuraam ir jaaiet tuuliit peec pamoshanaas un tukshaa duushaa???
es nevaru taa, man vajag manu riita kafiju un normaalu pamoshanaas rituaalu!
un tagad man katru riitu uzbruuk bubulis vaardaa sirdapzinja par to, ka es neeju uz analiizeem, bet es NEGRIBU!!! es varu veelaak, pa dienu, bet tas neder....
vienreiz jau man bija jaaiet uz shiim analiizeem un es galu galaa kaut kaa sanjeemos un to izdariiju, bet jutos baigi riebiigi, tas tieshaam nebija patiikami...


vai nav stulbi, kaadas probleemas tik nevar samekleet??

skapii ir auksts un tumshs, jaalien aaraa!
bet jau nu durvis ir aizsleegtas no aarpuses?

Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju.
Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārīgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. Ir vārdi, kas satur indi, un drausmīgi ir ka izrunāto vārdu nevar paņemt atpakaļ. Kā indīga bulta tas reizēm aizķeras dvēselē un aizdzen to bojā. Bet ir arī vārdi, kuros apslēpts burvju spēks. No viena maza vārda nonīkusi dvēsele var atspirgt, atjaunoties, - sākt ziedēt visiem pavasara ziediem reizē.
Tu pacietīgi izturi arī tās drauga īpašības, kas, ja ir citiem, tevi pilda ar īgnumu. Draugs ir nevis labu īpašību katalogs, bet dzīvs cilvēks, kura negatīvās īpašības tu tikpat labi pazīsti kā pozitīvās, nesaslejoties pret tām.
Ja draugs no tevis aiziet tādēļ, ka tu žāvājoties muti neaizklāj ar roku, tad neskumsti par to. Kā ir malu mednieki, tā ir malu draugi, kas tver tikai tavas būtības ārējās malas. Ar tiem jauki pakavēties vienu otru stundu, bet dvēseli viņi nebagātina, ziemas vidū nespēj ienest pavasari, pusnaktī neaizdedzina gaismu.

(Zenta Mauriņa)