19. Marts 2008

• Tev...
• 19.3.08 22:16
• Kad īsti mēs kļuvām par draugiem?
  Es nespēju atcerēties, viss sākās tik vienkārši...
  Bet pārtapa par kaut ko īpašu, šet, manā sirdī.
  Klusums nav skaņas trūkums, tas ir kaut kas, ko skaņa nespēj izteikt.
  Un savā klusumā esmu Tev blakus vairāk nekā tu spēj iztēloties...
  Mēs nevarējām zināt, kā ievirzīsies mūsu draudzība un cik ilgi mēs būsim kopā
  Bet es zinu, ka, ja mūs šķirtu tūkstošiem jūdžu, Tu vienalga būtu tā īpašā mozaīkas daļiņa, no kuras sastāvētu mana dzīve.
  Ja viss mainītos un izzustu, es gādātu par to, lai mūsu saikne nepārtrūkst.
  Ja Tu mani aizmirstu, es tur neko nevarētu darīt...
  Bet vienu zinu skaidri, es vienalga būtu Tev blakus!
  Ja klusēju, tas nenozīmē, ka man ir vienalga
  Atceries, klātesamību nenosaka tas, cik bieži cilvēks runā, bet gan tas cik bieži viņš klausās
  Varbūt man nav tas platākais apskāviens, kad tevi kaut kas nomāc...
  Varbūt man nav labākais plecs uz kura paraudāt, kad Tev tāds nepieciešams...
  Bet man ir plašākā sirds, kurā Tev vienmēr atradīsies vieta.
  Tev nav jādzird mana balss, lai zinātu, ka man nav vienalga...
  Un Tev nav jājūt mans pieskāriens, lai zinātu, ka esmu Tev blakus.
  Tev tikai jāzin, ka kaut kur kaut kā es vienmēr esmu Tev blakus
  Varbūt es neesmu Tavs pats apburošākais draugs vai kāds, ar kuru Tu varētu lepoties...
  Bet tas, ka paturi mani savā dzīve, ir pietiekami liels iemesls, lai es paliktu.
  Kad pienāks diena, kad nebūšu Tev vairs vajadzīgs
  Es likšu tevi mierā, bet nepārstāšu būt tev blakus...
  Es nevaru izvēlēties cilvēkus, kur ienāk manā dzīvē...
  Bet es izvēlos tos, kuri tur paliek.
  Tādus, no kuriem negribas atvadīties.., tādus kā Tevi.
  Pasauc mani, kad Tavai sirsniņai vajag sabiedrību,
  Ņem manu roku, kad jūties vientuļi...
  Ja pienāks laiks, kad domāsi, ka neesi izdarījusi nekā laba, padomā par mani
  Un atceries, ka pēc manām domām, Tu esi visvērtīgākais, ko mūžīgi glabāšu sava sirsniņā...
• Garastāvoklis:: thoughtful
• 0 rakstair doma