Es šodien visu dienu domāju par viņu un jutos tik nejēdzīgi. Lai gan es esmu dusmīga un pietam BAIGI, bet, acīmredzot, viņa man kko nozīmē, ja reiz šķitu pilnīgi nekāda.
Nemaz neatceros, kad vēl mēs būtu strīdējušās un vakar.. Skaists cirks. Viņai tādus patīk uzrīkot un pēc tam izlikties par nevainīgo jēru... Viņa ir kaitinoša, kad neklausās, kad saka vienu, bet dara ko citu, kad tikai runā par sevi, bet es tomēr esmu viņu iemīlējusi tādu un ne savādāku.. Un tas ir drausmīgi zināt, ka es viņai nezvanīšu pirmā, bet iekšēji justies vainīgai.
Un varbūt, jā, es esmu pie visa vainīga un ir muļķīgi dusmoties par kaut ko tādu. Bet man sāpēja.. Katrs viņas vārds todien un citdien, vēl vairāk par rīcību.