Jā, es iespējams esmu apsēsta. Nenoliedzami, tomēr tas ir/bija vienīgais, kas mani uztur laimīgu. Tas dod spēku ticēt, cerēt, tas dod iedvesmu izdzīvot to mirkli, kamēr esi tajā iekšā.
Es arī vakar biju uz Twilight. Un arī otro reizi noskatoties filmu uz lielā ekrāna, nenožēloju ne sekundi, ko pavadīju tur. Drīz pēc filmas es iegādājos grāmatu, no kuras atlipt bija tīri terētiski neiespējami un vien tad, kad spēka izsīkums un miegs, kas klauvēja pie plakstu durvīm, mani uzveica, jau sen kad pulkstenis bija nositis to stundu, kad darbadienā būtu jāceļas uz skolu. Drīz pēc pāris stundu miega, arī šis defekts(?) tika labots - izlasīju grāmatu. Un nebiju vīlusies ne kripatā no Ls 10,10, ko par šo burvīgo lasāmvielu samaksāju.
Lasot un dzīvojot tur es jutos kā apburta, kā stipra atkal būdama... es jutos atkal kā cilvēks, kas dzīvo, ne tikai eksistē, kaut tikai uz mirkli, kad acis slīd pār vārdiem un rindiņām, kad domas traucās tur..
Pēc grāmatas izlasīšanas, jutos nedaudz tukša - iztukšota -, jo tai nav turpinājuma. Vismaz ne latviski. Un ne arī kādā citā valodā man rokās.

Smaidīju kā maija saulīte, līdz kārtējais pelēkais mākonis aizēnoja manu līksmi, izlūzijas, prieku un drošību. Atgriežoties realitātē, es jutos atkal vāja. Tik vāja, cik visu šo pēdējo savu eksitences laiku.
Arvien uzskatu, ka ir tikai nedaudzie varianti, ko varu darīt, lai izbeigtu mocības, izbeigtu vājumu, kuru kāds allaž pacenšas iepūst manā iepriekš stiprajā būtībā. Jā, es ne tuvu vairs neesmu tas stiprais un nepakļāvīgais, nesalaužamais cilvēks. Jau labu laiku esmu nogrimusi melnajos putekļos, kas žmiedz manu dvēsele, manu būtību. Katru dienu es pieceļos ar domu kaut nebūtu atvērusi acis, kaut vēl kaut mirklīti es pazustu no visa reālā, no visā tas, kas tik ļoti cenšas mani šobrīd sabojāt. Un katru vakaru eju ar domu, kaut nekad nepamostos, lai piedzīvotu rītdienu. Izsmelta, nožēlojama, vāja - laikam tā es sevi raksturotu tieši šajā dzīves periodā - 2008.gada pašā izskaņā.

Un nepalīdz pat vairāk tie māņi, kurus allaž sev esmu uzspiedusi. "Pārejoši. Drīz viss mainīsies, kļūs labāks.", jo tā nav. Viss ar katru manu izelpu arvien tuvāk mani vedina tai galējai robežai pie kuras nekad mūžā es vairs negribu atgriezties. Kā zudis pamatis zem kājām. Kā tukši kūļājoties zem ūdens, apzinoties, ka man atlicis maz laika. Es cenšos ķert tos salmiņus, kuri brīžam parādīs virs ūdens virsmas, bet ar to nepietiek. Un ir grūti. pat vairāk. Ir neprātīgi grūti sevi piespiest domāt, piespiest cerēt, piespiesties palikt.

Ir vajadzīgas pārmaiņas, vides maiņa, ķermenņu maina, dvēseles pārdošana pašam nelabajam - jebkas, kas liktu man kaut vienu dienu neraudāt, kaut vienu dienu nejusties tik nožēlojami, bez grāmatu vai filmu palīdzības.. Ir vajadzīgs laiks, cerība un iespēja, kuru neredzu. man ir bail. Bail pazaudēt tos, ko esmu iemīļojusi, pazaudēt ap sevi uzcelto pasauli, bail zaudēt sajēgu par notiekošu, zaudēt sevi. Bet esmu gatava pārdoties gandrīz jebkurai iespējai, kas liktu man justies labi, kas liktu man izjust iekšējo prieku, kas sakopotu domas, kas sakārtotu manu, teju iznīcināto pasauli, kuru augus gadu esmu cietinājusi ar aizsargmūriem. Pretinieks ir pārāk spēcīgs, vismaz man pašai tā liekas.. Un vairs es neesmu tik stipra kā biju iedomājusies. Tas smeldz.
Patiesībā, globāli niecība. Puteklis mazs, kam būtu jātiek pāri. bet ir grūtāk kā iepriekš. Ir grūtāk aizdzīt domas, realitāti. Ir grūti nepakļauties plūsmai, kuru izveidojuši cilvēku, kuriem būtu jācenšas darīt viss, lai es dzīvotu.