Es sāku tiešām domāt, ka man ir vajadzīga palīdzība. Es vnk jūdzos. Es vairs nepazīstu sevi, to, kāda es biju agrāk. Man rodas sajūta, ka man ir pilnīgi pajāt uz visu un visiem. Man sāk šķist, ka tulīt vairs nebūs labi. "Pokera spēlēšanas" problēmas draud uzvirmot ar jaunu svaru un es vnk tulīt jutīšos kā miss.slut.
Esmu sākusi mācīties. Pat nesaprotu kādēļ. It kā man nekā cita labāka nebūtu ko darīt.
Visumā, es jūtos diezgan pamesta novārta, jo telefons klusē.
Prieks vēl, ka ir vīriņš, ar ko patērzēt sēžot pie sava "kalkulatora". Prieks, ka skolā ir Agnese, kas daudz maz man liek domāt, ka pasaule ir skaista un jauka. Arī prieks, ka ir Svens ar Annu, ar kuriem kopā tomēr ir tā vnk labi..

Es arvien nenormāli esmu pārmīzusi jēgu un bik pat nožēloju, jo vismaz to kā ir tagad.. nez vai kāds bija iztēlojies. Stulbi gadas, ko lai saka.. Un es gribu, lai viņam ir labi. Un tai pat laikā.. es gribu, lai ari man ir labi un, lai es vnk pārstātu domāt. xDD
Bet visumā, es jūtu uzlabojums. Man lēnām paliek pajāt pat pilnīgi jebkuru cilvēku. Necilvēcigi, bet.. vieglāk dzīvot. Vismaz pagaidām.

Jūtos zaudējusi visu emocionāli skaisto, kas manī reiz bijis, bet... nez. moš vnk nav ko fiziku tik daudz mācities. xD