vējš mežonīgs. Liek plīvot plēvēm aiz loga un tā vien aicina mani kāpt uz stalažām caur istabas logu...

Aizveru acis un secinu, ka visu dienu neesmu domājusi teju ne par ko citu kā augsto pjedestālu.

laiks skrien. vecums pārvērš miesu putekļos. gaisma dedzina acis. Sāpes sūrst un bezspēcība nogalina. Tik vienkārši viss iekārtots.