Man riebjas prast dusmoties. Es reti dusmojos, bet, ja dusmojos, tad tā, ka burtiski, iekšas raujas laukā.
Sūkā, bļaģ, tā skola, sūkā agrā skola, sūkā viss, kas ap to dranķi ir sasitīts. Vienīgā vēlme ir - prom! Šobrīd un šai mirklī gribas vnk aiziet un izņemt dokumentus, lai man neviens vairs nevarētu kko beztēmā uzdirst augumā, pārspīlēt un sadirst.
Teju perfektās attiecības ar tēvu nu izčibēja kā nebijušas un pret māti man vnk ir iestājies kas līdzīgs naidam. Vnk zemiski.
varbūt apakšā pat pamatoti, bet uzpūsts tas viss tik ļoti kā dirižablis. Sūds, bļaģ.

Lab, kopumā jau diena nebija nemaz tik stulba. Fizikā es visu perfekti spēju izpildīt un matemātikā es jēdzu visu tēmu. Svenu allaž prieks satikt kādā no gaiteņiem un ar Martu komunicēt ir vnk fantastiski brīvi. ^.^ Stendera mazliet pietrūkst. Mazais ņēburs, maita, slimo.
Pēc skolas bija jādodas ļoti aši uz sapulci darbā, kura beigās nemaz nenotika. Un es tā skrēju ar saviem papēžiem.
Pačilloju kopā ar Madaru (darba kolēģīte).
Patom satiku Mošķi ar Začu, Madaru un Valdi. Man ir lieli, lieli smiekli. Nabaga Valdis. :DD Mazliet. :D Ar Madaru sarunājām kkad saskrieties, ritīg foršais skluķīts.

Nez, ja tā padomā viss ir ideālā kārtībā, bet tad kādēļ es jūtos tik mežonīgi tukša un naidpilna?! >.<
Bez tam, es tīri labprāt mēģinātu kļūt par ne-labu, bet nesanāks. Zinu jau tagad.