Darbs šodien bija neizturami grūts. Tur nebija Alīnas un visi bija baigi jaukie. Bija Roza, kuru, kaut ieraugot, man uzreiz jāpasmaida un bija citi, tomēr.. Es nevarēju, man nesanāca, nebija spēka. pustrīcoša, bezspēcīga un tukša. Tieši tāda es staigāju apkārt pa stundai lūdzot aiziet uzpīpēt, lai es nenokristu redzamā vietā. Cigaretes nepalīdzeja un Marinu beigu beigās nokaitināju, bet man bija grūti. Tiešām sūdīgi.

Visumā jau iet labi. Beidzot miers no visiem nakšņotājiem pie manis. Senči ar šodien man neļečī neko virsū. Vnk ignorē manu eksistenci, tāpat kā es muteres. Man laikam tā sieviete patīk tikai mirkļos, kad Edzis ir pie mums.
Sapratu, ka tā aita ir visam savam darbam paziņojusi kko par mani.. Un nu visiem ir priekšstats, ka esmu, bļaģ, mauka. Man zaibal, ka vienīgā vieta, kur man šobrīd gribas dotis ir centrs pie draugiem. Man nu ir kauns braukt pie radiem, iet jebkur ciemos.. Paldies viņai par to! Izstāstīt pilnīgus bullšitus mēs visi varam, bet kādam pēc tam arī ar to ir jāsadzīvo. Debīli, ka tas "kāds" esmu es.

Arvien domāju par to kādu un nezinu kā palīdzet. Kā ar sasaitētām rokām jūtos. Blakus, bet neko nespēdama izdarīt.
Ieraugot asaras viņa acīs man nudien drebēja sirds. Tiiiiik.. Pretīga sajūta iekšā, ka tie visi mēsli gāžās pār vienu vienīgu cilvēku. Jūtos kā pagājušajā rudenī. Slikti.