Aizmigt es nevarēju ilgi, pat pēc atbraukšanas mājās un ielīšanas gultā.
Viss pulsēja, jo sevišķi smadzenes, kas tikai domāja un domāja..

Padomāju, ka šī ir bijusi viss trakākā vasara kāda man bijusi. Un nav nozīmes tam, ka citas vasaras vnk ir bijušas mierīgas un tikai tagad esmu sākusi dzīvot..

Es šobrīd pagalam negribu būt sāpināta, bet reāli jūtu, ka pēc šīs nakts tas būtu tik viegli... Tāpēc nevajag! Vismaz ne no tā cilvēka...
Man pirmo reizi gribas uzticēties un ļauties.. :) Tās ir jaukas sajūtas..