Godīgi? Neesmu vēl aizgājusi gulēt. Gan jau kapā izgulēšos.

Traks skuķis ir un paliek traks skuķis [tomēr kaut kas no manis ir palicis]..
5:50 Enny izšaujas no gultas kā bultu ķērusi pakaļā.
"Es eju skriet!". Un tas nebija ikrīta "Šodien jāaiziet paskariet!", kas nekad nepiepildās..
sataisos, uzvelku savas nike botiņas [Jūs smiesieties, bet man normālas botiņas nebija bijušas kopš 3šās klases xD].. Un skrēju.
5km tie nebija un moš 3s arī ne, bet kārtīgi izskraidījos, pavingroju, kamēr Rīgā caur bloku māju rindām slepus ielavījās pirmie saules stari.
Tik ilgi nebija skriets pa veco sporta laukumiņu, kur bedres ir pēc katra trešā soļa un tomēr...
Jūtos fantastiski!
Dienas gaitā gan varētu atlūzt Edzim uz pleca, bet... cerams, viņš man piedos.
Nākamreiz jāskrien, kad būšu gulējusi mazliet.. Bet pirmajai reizei nebija slikts rīta riksīts. :D

ja neskaita suni, kas mani nodeva, kad es atpakaļ mājā lavījos un sacēla māju kājām gaisā.. un tēvs kāpņu galā, vēl miegains būdams, murmina par to, ka plkst ir tikai 6ši un kur es esmu bijusi. Ā, jaunās botiņas iemēģināji? Un gulējusi esmu? Trakais skuķis..
Un pēc tam minūtes 40mit mirku aukstā dušā.
Dzīvotspars atgrieies.. ;D Re kā.
Varbūt pienācis tas ilgi solītais laiks sev..