Man ļoti iepatikās kartingi. Vienīgi drusku pa dārgu, lai bieži tā izklaidētos. 27 sekundes labākais apļa laiks. Par divām sekundēm vairāk kā tam, kas aiztraucās man garām. Cik daudz gan šai mirklī šķiet sekunde. Hih.

Izliju lietusgāzē. Un satiku Setuli. Pavisam spontāni. Bet laikam pašā faktā, ka es viņu satiku, slēpjas lielāks prieks, nekā par to, ka es viņu tiešām satiku.

Pēc tam bija jāstrādā. Mana sestā maiņa bez pauzes. Nojūgties var. Tāds prieks, ka nu viena nakts priekšā, ko, iespējams, būs iespēja tiešām gulēt. Mājās.
Lai vai kā.. pēc šīs nakts ložņāšanas pa saldētavas iztēles otro stāvu, vai drīzāk kaut ko starp pirmo un otro, man uz rokas ir mūža lielākais zilums. Sāp. Un ir ZILS. Un es nevaru atcerēties, kas īsti notika. Tam viennozīmīgi tur nevajadzēja izveidoties. Nedz arī kur citur. Vismaz ne šodien.