Atkal tāds emociju uzvirmojums, ka jāpieraksta.
Pirms pāris stundām nosūtīju pēdējos darbus skolai, kas mani skar šai mēnesī. Vēl pāris eksāmeni un mans semestris būs pietuvojies izskaņai. Neliels atvieglojums.
Šorīt parunāju ar vecākiem beidzot un izstāstīju "plānu".. Nu, ja mēs runājam godīgi, plāna - nu tāda sakārtota - īsti jau nav.
Ko, kas un kā būs svešā zemē jau īsti nevar paredzēt. Un to, ka būs laime uz mirkli, ir pilnīgi skaidrs. Un tad, kad tā pāries, paliks realitāte ar sačakarētajām un sarežģītajām problēmām. Es vien ceru, ka viss tiks laicīgi izrunāts (jā, En, atgādinājums sev - runā par problēmām!) un atrisināts.

Lai nu kā, ja pa šo laiku nenotiks nekas traks un vai nu vienā galā vai otrā, neviens nesabaidīsies vai nepārdomās, tad 22.janvāris ieies vēsturē kā pacelšanās no Latvijas ar one-way ticket. Pievienošos tam pulciņam, kas meklē labāku dzīvi (šajā gadījumā, laikam vienīgais mans īstais labas dzīves meklējums ir mīļotais cilvēks blakus) UK.

Un, lai gan uz doto mirkli, ir milzu sajūta, ka otrā galā durvis, pa kurām būs jāiziet, pavērsies pārāk ātri - es laikam braucu ar vienīgo, kas man ir bijis šo visu laiku = 1,5 gadu - cerība, ka jāizdodas.

Paskatīsimies, cik vēl emociju uzplūdi uznāks.. :)