Pa viļņiem augšā un lejā..
Kāpēc tik ātri tam vilnim visu laiku jārit uz priekšu?
Ja aizvakar es priecājos un sapņoju, šodien, tik tikko atbraukusi no UK, smaids uz manām lūpām pavīd vien īsu mirkli. Un, lai gan asaras acis negrauž (es skatos no labās puses), plaušas ir pilnas smagu baiļu.

Cilvēki mēdz teikt, lai sapņo ar aizvērtām acīm. Bet cilvēki arī saka, ka, ja ir pa īstam - tad jebkurš šķērslis tiks pārvarēts.
Tad, kāpēc šoreiz dzīve visu laiku met ceļā priekšā kādu šķērsli? Kādēļ vienreiz nevarētu vienkārši viss būt gludi? Jo, ja šis nav pa īstam, es nezinu, kas ir!

Un, lai gan jau šobrīd nekas nav noticis, es jau saredzu iznākumu - un tas jau atkal nebūs nekas tāds, kas liks lieku reizi no sirds iesmieties.
Pirmās divas reizes asaru strautu bija grūti apstādināt, trešajā reizē tas izdevās tikai tad, kad ķermenī dzisa spēks, ceturto reizi es vairs negibu - jo es nestādos priekšā, kam būs jānotiek, lai tas paietu!

Un vairāk par visu, es gribu, lai viņš ir laimīgs! Nevis lai "nav nelaimīgs", bet laimīgs.. Un es zinu, ka kopā mēs varam būt - par spīti tam, ka es neesmu ideāla investīcija un man vēl tik daudz kur augt un ko mācīties.. Es esmu gatava. Klupt un krist. Celties un iet uz priekšu - un pieturēt, kad otram kāja paslīdēs... Lai nenokrīt, lai ir drošāk..

Bet vajag mazumiņu.. Tikai mazumiņu veiksmes.
Lūdzu!