Sapulču mērķim vajadzētu radīt vēlēšanos darīt, labot, uzlabot..
Bet pēc šīs ķermenī kūsā dusmu karstums, paliek skumīgi un piemetās mazvērtības komplekss nedaudz..
Staigā no viena stūra un domā.. Tiešām viss vairs nevar palikt sliktāk, bet var...
Apkārtējie laikam met izaicinājumu, cenšoties pierādīt, ka ir iespējams atņemt ko vairāk, salauzt un sāpināt vēl vairāk..

Bet nav vajadzīgs maģistra grāds, lai saprastu, ka problēmas nav atrisināmas vienas stundas vai dienas laikā.. Un, ja būs vēlēšanās, viens otra acī ne vien vienu baļķi var ieraudzīt.. Un kamēr Tu cel augšā tikai slikto un vēl pabaksti pārējiem, lai tie arī ieklausās, cik otrs ir melns un nelabs, problēmas turpinās iesakņoties un rezultāta vienkārši nebūs..
Riebjas klausīties par citu melnumu. Riebjas, ka aci prec aci, čota ne labākie draugi, bet aiz muguras... ****.

Cūcība!! Un pēc šitādas brīnum-sapulces visas tās jaukās dienas un mirkļi tiek aprakti tik dziļi, ka pazūd..

Dusmas, kas vienkārši saēd nieres!!!!