Mana ražīgais, pārslodzes pārbagātais (par 40h) darba mēnesis ir noslēdzies. Līdz 5ajam decembrim esmu brīvības karaliene. xD
Lai vai kā, gribēju pierakstīt, CIK sasodīti lieliski viss ir izvērties līdz šim [Un cik maz nepieciešams cilvēciskam priekam].
Darba mēnesis iesākās tieši tāpat kā visi citi. Tās pašas stundas dienu no dienas. Tie paši cilvēki, tās pašas darbības. Tas pats nogurums ikdienas un anti-socializēšanās no ne-darba cilvēkiem. Mēneša sākumā paspēju saķert besi par to, cik dzīve šķiet neinteresanta, vienveidīga, bezjēdzīga. Tfu, labi, ka ātri pārgāja!
Priekšnieki sāka dot arvien vairāk stundas darbam, kas mani tikai iepriecienāja. Darba = nauda; darbs = iespēja aizmirst, ka ārpus darba nemaz tik spīdoši neiet. Kaut vai ar tām pašām tiesībām - cerības kārtējo reizi nepiepildījās un arvien esmu procesā. Nemaz nerunāsim par izklaidēm, jaunu attiecību sākšanu vai veco uzturēšanu tādā līmenī, lai to maz pieminētu..
Un tomēr.. Par spīti milzīgam laika trūkumam un sava ķermeņa morālai un arī garīgai pārslodzei, ir brīži un nelieli notikumi, kuri liek dzīvot uz priekšu, atcerēties, pasmaidīt...
9.11. diena, kas tika plānota jau sazin cik ilgi. Iespēja ar kolēģiem iziet atpūsties brīvākā gaisotnē, nepiespiesti parunāties. Lai gan arī šai dienā notika dažādi momenti, bez kuriem varēja iztikt. Vienalga tas bija jauki, tas lika sākt veidoties nedaudz personiskākām attiecībām to pašu kolēģu vidū, ar kuriem vēl personiskāku kontaktu līdz šim atradusi nebiju.
11.11.11. Zīmīgs datums. Vismaz man. Diena, kad sava tēva dēļ es paskatījos uz pasauli nedaudz citādākā kontekstā un sapratu, kas ir tas, kas man sanāk, kas man varētu patikt. Forums/seminārs, kura notikšanā arī es ņēmu dalību un iesaistījos, cik to ļāva mana nedaudz kautrā būtība.
Pilnīgi nepazīstami cilvēki, dažādas valodas, dažas mulsuma pauzes, lieliska saziņa, lielisks iespaids, pašapmierinātība.
Diena, kad es izštukoju KO es gribu mācīties, kur man jāieliek pamati, lai nākamreiz rezultāts būtu vēl satriecošāks.
12.11. Datums, kad mani audzināmie paspēra soli uz paaugstinājumu. Diena, kad varēju sev uz pleca lepni uzsist. "Es to izdarīju." Viss tas, kur es nebiju tikai aculiecinieks. Viss tas, kur ieguldīti savs laiks, nervi. Atmaksājās!
Visi padsmitie datumi, kad arvien turpinājās apmācības process ar maniem "audzināmajiem". Skaidrošana, palīdzēšana. Un tagad ievelkot elpu dziļi, dziļi un tikpat ellišķīgi nopūšoties.. jau atkal var sev uzsist uz pleca. Man sanāk, man izdodas. Un, pie velna, man izdodas skaisti!!
19.11. Diena, kad es iemīlējos? Varbūt vēl par agri to teikt, jo es arvien nesaprotu vai tas ir tikai mainīgs klikšķis, vai varbūt vienkārši tas ir mirklīgs pozitīvisma vilnis, ko nomainīs rudens drūmums.. Pagaidām es arvien jūtos skaisti, pavasarīgi, silti. Vismaz domas piepildītas ar skatienu, smaidu, viņa smiekliem.. ĀĀĀ, es ceru, ka pāries, jo laiks galīgi nav izvēlēts īstais, lai staigātu ar rozā briļļu stikliem.
Lai vai kā, gribēju pierakstīt, CIK sasodīti lieliski viss ir izvērties līdz šim [Un cik maz nepieciešams cilvēciskam priekam].
Darba mēnesis iesākās tieši tāpat kā visi citi. Tās pašas stundas dienu no dienas. Tie paši cilvēki, tās pašas darbības. Tas pats nogurums ikdienas un anti-socializēšanās no ne-darba cilvēkiem. Mēneša sākumā paspēju saķert besi par to, cik dzīve šķiet neinteresanta, vienveidīga, bezjēdzīga. Tfu, labi, ka ātri pārgāja!
Priekšnieki sāka dot arvien vairāk stundas darbam, kas mani tikai iepriecienāja. Darba = nauda; darbs = iespēja aizmirst, ka ārpus darba nemaz tik spīdoši neiet. Kaut vai ar tām pašām tiesībām - cerības kārtējo reizi nepiepildījās un arvien esmu procesā. Nemaz nerunāsim par izklaidēm, jaunu attiecību sākšanu vai veco uzturēšanu tādā līmenī, lai to maz pieminētu..
Un tomēr.. Par spīti milzīgam laika trūkumam un sava ķermeņa morālai un arī garīgai pārslodzei, ir brīži un nelieli notikumi, kuri liek dzīvot uz priekšu, atcerēties, pasmaidīt...
9.11. diena, kas tika plānota jau sazin cik ilgi. Iespēja ar kolēģiem iziet atpūsties brīvākā gaisotnē, nepiespiesti parunāties. Lai gan arī šai dienā notika dažādi momenti, bez kuriem varēja iztikt. Vienalga tas bija jauki, tas lika sākt veidoties nedaudz personiskākām attiecībām to pašu kolēģu vidū, ar kuriem vēl personiskāku kontaktu līdz šim atradusi nebiju.
11.11.11. Zīmīgs datums. Vismaz man. Diena, kad sava tēva dēļ es paskatījos uz pasauli nedaudz citādākā kontekstā un sapratu, kas ir tas, kas man sanāk, kas man varētu patikt. Forums/seminārs, kura notikšanā arī es ņēmu dalību un iesaistījos, cik to ļāva mana nedaudz kautrā būtība.
Pilnīgi nepazīstami cilvēki, dažādas valodas, dažas mulsuma pauzes, lieliska saziņa, lielisks iespaids, pašapmierinātība.
Diena, kad es izštukoju KO es gribu mācīties, kur man jāieliek pamati, lai nākamreiz rezultāts būtu vēl satriecošāks.
12.11. Datums, kad mani audzināmie paspēra soli uz paaugstinājumu. Diena, kad varēju sev uz pleca lepni uzsist. "Es to izdarīju." Viss tas, kur es nebiju tikai aculiecinieks. Viss tas, kur ieguldīti savs laiks, nervi. Atmaksājās!
Visi padsmitie datumi, kad arvien turpinājās apmācības process ar maniem "audzināmajiem". Skaidrošana, palīdzēšana. Un tagad ievelkot elpu dziļi, dziļi un tikpat ellišķīgi nopūšoties.. jau atkal var sev uzsist uz pleca. Man sanāk, man izdodas. Un, pie velna, man izdodas skaisti!!
19.11. Diena, kad es iemīlējos? Varbūt vēl par agri to teikt, jo es arvien nesaprotu vai tas ir tikai mainīgs klikšķis, vai varbūt vienkārši tas ir mirklīgs pozitīvisma vilnis, ko nomainīs rudens drūmums.. Pagaidām es arvien jūtos skaisti, pavasarīgi, silti. Vismaz domas piepildītas ar skatienu, smaidu, viņa smiekliem.. ĀĀĀ, es ceru, ka pāries, jo laiks galīgi nav izvēlēts īstais, lai staigātu ar rozā briļļu stikliem.
2 čuksti | iečukstēt