Vakardien bija mana pirmā apmācība, kura aizritēja ļoti tekoši un bez problēmām. Ja tā padomā, es laikam tomēr savu darbu izdarīju uz 99%. Varbūt pat nedaudz vairāk. Patīkami, ka sanāk un viss ir kārtībā, jā.

Pēc darba Vitālijs atbrauca mani savākt un.. nu, jā, tad arī sākās dzīve. Es tik sen nebiju jutusies tik.. brīvi un bezrūpīgi. Aizmirst darbu un pārējo, to, ka pulkstenis tikšķ uz priekšu. Vienkārši būt tur un baudīt mirkli, noskaņu. Atrasties viņa studijā, klausīties kā viņš spēlē, klausīties viņa ierakstus, sūkt aliņu, smēķēt un.. atveldzēties.
Tas nekas, ka tas ir pagrabs, kur neona gaismas saliktas gar sienām un priekštelpā gaiss ir mitrs un putekļains. Un tas nekas, ka tualetei nav durvju. Tur ir forši. Tur ir tā, kā es arī gribu - cita pasaule, kuru tu sajūti jau tajā pašā mirklī, kad ienāc. Un tur ir mūzika. Dzīva, dzīva mūzika un Vitālijs, ar kuru var runāt par jebko. Tiešām jebko.

Pēc tam jau bija Elīna un Franči, atšķaidītais Dzintara alus un pārsteidzoši daudz cilvēku priekš otrdienas vakara/nakts. Bija jau jauki. Varbūt mazliet par skaļu un varbūt mazliet traucēja tie divi tipiņi, kuriem ārkārtīgi ar mani vajadzēja runāt krieviski. Bet nē.. bija labi.
Pārmaiņas pēc, šoreiz pēc zaļā nav angīnas un nekas neliecina par to, ka būs. Tas bija dīvains vakars ar daudz sīkumiem, kas.. nu, jā, paliks atmiņā uz kādu laiku. Un, jā, miegs pēc tam bija neaprakstāmi salds.
Un šodien man ir brīvdiena.