Man bija brīvdiena šodien un rītdien šai nedēļā, kad es apsolīju satikt savus draugus. Izskatās, ka es viņus varēšu satikt vien darbā, ja nu viņi izdomās atnākt ciemos. Stulbi!

Tikko pārrados mājās. Jāteic, ka nakts darbs priekš manis ir par lēnu. xD
- Tu vari beigt tīrīt? Vienkārši stāvi un neko nedari!
- Es tā nevaru!
- Nu tad būs jāsit Tevi tik ilgi, kamēr iemācīsies.
- ...
Man, protams, prieks, ka šitik viegli nāk nauda, bet.. Es labāk pa-rushošu lieku reizi.
Nu, ko rīt man arī "brīvdiena". Ja nu kāds gadās nejauši centrā uz vakara pusi - dodiet ziņu. ;)

Un nu, jālien gulēt. Vēl divas dienas jānorukā un tad tiešām, tiešām viena brīvdiena atpūtai! Huh.

Braucot no darba autobusā, man blakus apsēdās puika, kas visu ceļu spēlējās ar sprunguli un murmināja zem deguna kaut ko. Skaņas, ko es sadzirdēju visnotaļ lika man domāt, ka zēnam ir tik bagāta fantāzija, ka viņš iedomājas, ka atrodas kara laukā, kur sprāgst kaut kas, kur šaudās apkārt.. Vispār, ja es nebūtu pavirzījusies pa pāris vietām tālāk, es droši vien būtu viens no ievainotajiem, kurus jānogādā Med-teltī. Tas puļķis, kas viņam bij' rokās apdraudēja ne tikai stikla logus vai durvju stiklus. Jā.

Izejot pastaigāties ar suni pa mūsu ierasto maršrutu - cauri piecstāveņu un deviņstāveņu blokmāju pagalmiem ieraudzīju vienu onku sēžam uz soliņa. Šķietami ar smilškrāsas apģērbu. Izrādījās, ka apģērba nebija. Es gan īsti tik ilgi neblenzu, lai noskaidrotu vai aiz sakrustotajām kājām ir apakšveļa, bet nu vienalga.

Guļot gultā, aiz loga dzirdu kā kaimiņu meitene dzied skaļā, izteikti griezīgā balsī. "la-la-lāĀ, un tā es iemācījos zīmēt! la-la-laĀ"

Varbūt vienīgi man šķiet, ka šī diena bija.. ēē, tā teikt.. o.O