Tikko kā atpakaļ no ballītes.
Man ir dalītas jūtas par šo gadu. Pagājušajā gadā es nepazinu nevienu, izņemot Litu. Šogad, savukārt, pazinu visu kompāniju - tas ir tā kā pluss. Nevar teikt, ka nebija jautri, bet manuprāt, šogad bija nolasīta ļoti neizteiksmīga grupa, kura spēlēja tikai lēnos gabalus, tāpēc, ja nebiji ieradies ar puisi pie sāniem, iztrakoties, izlēkāties un izdziedāties no sirds nevarēja. Labi, pāris reizes jau vienalga kāds jauneklis mani uzaicināja un mēs nedaudz padancājām, bet.. šogad nebija tādu dancātāju kā pērn, kur mani izgrieza, izlieca un sazin kā vēl manu augumu izlocīja.. Par to mazliet žēl, jo man taču tā patīk dancāt.

Divos naktī iet peldēties jūrā bija pasakaini. Aizmirsu mājās peldkostīmu, tāpēc nācās iet faktiski kailai, bet.. ūdens bija vienreizējs.
Telts, kripatiņa miega un tad ar Madaru stunda ceļā atpakaļ uz Rīgu. Viņai, nabagam, jāstrādā, es vienkārši izdomāju, ka tā kā man nav peldkostīma un pārējās dūdas ies peldēties, man nav jēgas palikt.
Visumā jau bija jauki, bet kaut kas pietrūka. Kripatiņa lielāka action un pieredzējušāki dejotāji.