Es gribu ticēt cilvēkiem. Ticēt, kad tie saka, ka būs labi, kad tie pat cenšas kaut kā nebūt motivēt. Bet ir grūti, ja atkal un atkal neizdodas, ja atkal un atkal pasaule piespiež tev atteikties no kaut kā pavisam būtiska. Es zinu, ka varbūt vēlāk nožēlošu. Es zinu, ka varbūt neies spīdoši, bet man gribas ticēt, ka, ja es no tiesas sev nospraudīšu tādu treknu, treknu mērķi - man izdosies. Pie reizes, es ceru, ka tas nebūs jādara vienai, ka man palīdzēs cilvēki.. jo es taču agrāk visu laiku viņiem centos palīdzēt un kaut kad jau būtu jānāk tam labajam atpakaļ. Un es ceru, ka tādēļ nepazaudēšu visu pasauli, to mazumiņu kas man ir. Lai gan.. ko gan es varu teikt - kas man ir?! Jo vairāk es domāju, jo vairāk man liekas, ka viss, kas man bija ticis sačakarēts līdz beidzamajam. Visu, kas man varēja būt es atgrūdu savas.. nedrošības dēļ, kaut kādu muļķīgu uzskata, lepnības pēc?!
Un viss ir aizgājis pārāk lielā pašplūsmā. Viss ir tā, lai es vairs nesaskatītu sākumu, nesaskatītu cēloni un to nelabotu, jo nu būtu jālabo viss, jāmaina viss, jādzīvo no jauna. Bet būsim jau reālisti - tā nesanāks, tā nevarēs, dzīve nedod otru iespēju. Ja esi izčakarējis šito - tad vai nu samierinies vai kļūstu par kājāmgājēju bez atstarotāja. Un baigi stulbi, ka jāizvēlas tikai starp šīm divām iespējām. Jo man prasītos trešo. Tādu.. savējo.

Vispār ir slikti. Un es arvien nevaru saprast - kāpēc. :/