Aukstums noskaidro domas vismaz uz to mirkli, kamēr ķermenis atdziest. Es nedaudz pārdomāju pagātni un tikai tagad atradu likumsakarības, par kurām iepriekš neaizdomājos. Izrādās, es esmu īsts kretīns. Vismaz attiecībā uz dzīves uztveri, cilvēkiem man apkārt. Kā tas nākas, ka esmu visus gadus dzīvojusi ar apziņu, ka esmu lielisks cilvēks, lielisks draugs?

Pavisam acīmredzams fakts - maska. Un nu, kad esmu sākusi to biežāk atstāt skapī, nekā likt uz sejas, izrādās, ka neesmu nekas vairāk kā viens puteklis, nevajadzīgs nieks, pat varbūt nevēlams.
Pat lēnām pazūd dusmas vai vilšanās par sevi, lēnām pazūd jebkādas emocijas.. Atgriežas tas pats laiks, kas bija toreiz, ar masku.. Tikai nu tā esmu es, kas samierinājusies un par vāju, lai ko mainītu, jo maska nokalpojusi savu laiku.