Domāju par to, cik viegli patiesībā ir iespējams sapist sev dzīvi tik dziļi, ka vairs nevari tikt laukā no bedres, nezini kā labot un laboties. Tik dziļā dirsā sajāts prāts. Dusma nāk virsū vien iedomājoties, ka vēlme "būt labāk" pārvērtusies par "absolūti bezjēdzīgu eksistenci"..
Riebjas, ka sarunas ar Mārtiņu uzjumda tādas domas, liek līst savā paurī tik dziļi, ka gluži vai jāapčurājas.

bezjēdzīga noskaņa. Bezjēdzīgi nosists laiks.
Bezjēdzīga cenšanās noskatīties filmu `matulaka` - es neesmu spējīga to izdarīt. Tā filma ir drausmīga.

nu jau otrā diena, kad neko nedaru. Tiešā nozīmē - neko. Atbraucu pēc skolas mājās, ieslēdzu televizoru, paēdu un eju gulēt.
Tāds pieradums pie aizņemtības, ka tagad pat ir tā, ka nav īsti ko pasākt, nav ideju kurp skriet. Un pat, ja idejas atnāk pie manis, piedāvājumi... ja esi jau mājās, gribās visus pasūtīt dirst.
Mājās ir silti, varbūt tāpēc. Aiz loga ir huiņa - pretīgs, pretīgs laiks. Riebjas. nevar normāli pat uzpīpēt, kad esi jau pārsalis zils.