Vēl nesen domāju, ka gribētos tā vienkārši staigāt pa ielas vidu. Šodien es beidzot to izdarīju.. Mašīnu nebija pārāk daudz. Vien kāda vientuļa fūre vai kāds motocikls patraucās garām, kas noskatījās uz mums divām kā tādām trakajām.
Satumsa ļoti ātri, tāpat kā aizskrēja kopīgi pavadītais laiks. Esot mežā un sēžot uz ledusskapja, kurš gan vairs nespēja mūsu aliņus atdzesēt, pļāpājām par dzīvi un nākotni, par minoritātēm un mīļākajiem ēdieniem, par hašu un zālīti, Liepāju un Rīgu, Latviju un ārvalstīm..
Un, jā.. secināju to, ka ar viņu laiks pazūd, tas neeksistē.. Ar viņu runāt ir tik viegli, tik brīvi. Var runāt par jebko. Man pietrūks viņas, ja viņa aizbrauks. Pietrūks cilvēka ar kuru sēdēt mežā uz leduskapja un triekt aliņus, pietrūks kāda ar ko kopā iet pa balto līniju ceļa vidū un smieties..