Sēžot un pļāpājot ar Dāvi, viņš man atsauca atmiņā kādu cilvēku, kas pārcēlās dzīvot stāvu augstāk. Es sajutu to pašu piesitienu, kad klausījos tā cilvēka vārdos.. Man uz mirkli raudāt gribējās. No skumjām, no atmiņām, no prieka, no vēlēšanās būt blakus.
Lai gan nekad nekas nespēs nostāties vietā tā kāda, dzīve nenogriež iespēju, citu nenodot vietā. Varbūt Dāvis ir iespēja, varbūt Dāvis ir atslēga uz ceļu.
Bet es arvien nezinu. Arvien ir grūti dot no sevis daudz, bet nesaņemt neko pretī. Arvien ir tāda apgrieztā loma jāspēlē no mūsu ikdienas..

Man laikam caurumi neaizuag. Uzminiet, kam atkal ir pīrs? :D Wahahahaha...