Man mazliet sāk apnikt spēlēt teātri. Nē, protams, mirklīgi ir tā silti un jauki un viss ir baigi forši. Bet man sāk riebties nepateikt. Es ne reizes nemeloju, bet paspilgtinu savas izjūtas un pasmaidot jau vienmēr ir tā baigi forši un jauki. Ak jā, un, kad jāčato -- liec jo daudz, daudz emociju ikonas. Tad visi domās, ka esi laimīgs burbulis, kurš nesaplīst.
Man atkal palēnām iestājas besis. Sāk gribēties no dzīves vairāk kā ir. varbūt ir pavasaris un tas tāpēc. Bet man riebjas piekdienās būt nelaimīgai un to apzināties, kad visi pārējie gluži vai lēc no savas miesas ārā. Visās dienās man izdodas pasmaidīt pasaulei un pārliecināt visus, ka esmu liels rozā zaķis, kas lēkā tikai un smejas. Piekdienās gan nē. vai nu esmu pagurusi vai varbūt tam ir cits iemesls. Nezinu.

Mani arvien domas kavē pie darba. Pie ģimenes. Es viņus visus ļoti mīlu un vēlos palīdzēt, bet apzinos, ka tas nav manos spēkos. Ir jau aprīļa vidus. PIE VELNA, APRĪLIS. Tas nozīmē, ka man būtu jāsāk iet autoskolā un jānoliek tiesības.. Man tūlīt būtu jākļūst pilngadīgai un jāsāk dzīvot sava dzīve.. Man būtu jāizdara tik daudz, bet.. Tas viss šobrīd liekas tālu un nesasniedzami. Skumji. Atvadīties no saviem sapņiem uz laiku.

Nauda nav dzīvē svarīgākais -- varbūt. Tomēr tā ir pietiekami svarīga, lai pastāvētu. Un, ja nauda tevi nedara laimīgu - kas tad?! Ja tev ir nauda, tev ir pajumte un ēdamais, tev ir mazāk sirmu matu, tu spēj iegādāties, tā saucamās, luxus preces.. bez tās.. tu neesi nekas. Kā tu vari būt laimīgs, ja tev nav nekā vai, ja tev jānoskatās tajā, cik ļoti tās trūkums grauj citas dzīves.

Es ceru, ka vienkārši pamodīšos.