Vakardien viņam palika 18gadi. Un es aizmirsu. :(

viss sākās ar aizmirstu dzimšanas dienu. Un ar ko beigsies? Pilnīgu tukšuma sajūtu?
Dūcim par daudzām lietām bija taisnība. Tas nedaudz grauž. Tikai pavisam mazliet, bet pietiekami, lai to justu.
Rīt Dāvja nebūs un, visticamāk, siltu smaidu - tāpat.

Kaut kas iet postā. Dziļā, smagā postā, jo es vairs nemāku ar draugiem runāt skaisti, bet to vien daru kā izvelku starp rindiņām kaut ko, kas beigu beigās nobojā garstāvokli ne vien man, bet tam otram ar.
Es vainoju pie visa EX, jo tiklīdz kā uzrodas viņš kaut kā -- viss vienkārši pārvēršas par mēsliem.
Un man pietrūkst Annas. Un sajūtas, ka es viņai kaut ko tiešām nozīmēju.

Par spīti tam, ka informātikā pagaidām būšu sekmīga, fizika draud saiet pilnīgā pakaļā. Kāpēc? Jo fuckin man riebjas, ja stundā ir tik garlaicīgi, kad es pat labi cenšoties nespēju paturēt uzmanību uz skolotāju.

Un mani neiepriecina pat doma, ka šodien ir otrā nedēļa, kad mans organisms ir tīrs no nikotīna. Man pietrūkst smēķēt. Dūmu dēļ.

Kā sirdspuksta kardiogramma - lūk tā šodien lēkā mans garstāvoklis.
No īgnuma uz normālu, no tā uz bēdīgu, dusmīgu, priecīgu, pārliamīgu utt.. tik tiešām, šodien laikam ir izbaudītas gluži vai visas pastāvošās emocijas.
nogurums mani kausēja jau sen.
tuk-tuk. Nokauts. Jāiet gulēt.