Ķirsīts
11 Februāris 2009 @ 22:42
nekas īpašs, bet pašai patika. Pēdējie divi teikumi.  
Tāds miers un klusums. Divas ieelpas vienā mirklī un izelpas tāpat. Viņi bija vissaderīgākie cilvēki zemes virsū. Cilvēki, kas radīti, lai būtu draugi. Mūžīgi mūžos, laiku laikos, lai arī kas gaidīja abus dzīves ceļos - viņi vienmēr tādi paliks. Draugi, kas rūpēsies viens par otru, draugi, kas atradīs otru tumsā, ja vajadzēs. Viņus abus vienoja kas garīgs, vārdiem nepasakāms, kas tāds, ko varēja vien just. Saprašanās, kas valdīja starp abiem bija pārsteidzoša, tāpat arī neraksturīga uzticība un paļaušanās.
"Kas ir draugs? Tā ir viena dvēsele divos ķermeņos." Šos vārdus ir teicis kāds ļoti ietekmīgs un plašajā pasaulē pazīstams cilvēks, kura vārds šobrīd šeit nebija iederīgs.
Tikai viena maza aizķeršanās - šai telpā nebija tas cilvēks, ar kuru Enija dalīja vienu dvēseli. Šeit bija kāds cits. Kāds, ar ko viņa dalīja savu sirdi.