Lai gan es mazliet nokavējos, skola sūdi nesanāca. Kā jau vienmēr, apkārt, kad jauki un forši cilvēciņi, Enija teju vai lēkāja uz vienas kājas, smējās un krita no tā, cik superīgs fīlings iekšā vārās. Un tad pienāca fizika, kur tiku uzzinājusi savu atzīmi. Bija labāk kā vienmēr, bet sliktāk kā cerēts. Gandrīz apraudājos no tā, cik nožēlojami sajutos. Cik stundas no savas dzīves es neatdevu, lai samācītos tam visam? Cik reizes negāju cauri visam kd? Un gāju uz kd, pirmo reizi ar pārliecību, ka uzraxtīšu labi. Fuck You dirsā! Dabūju tikai par kripatu augstāk kā tad, kad neko nemācos vai mācos maz. Kāda jēga maz mācīties? Viss tas, kas man bija iekšā, kad mācījos, kad darbojos, kad guvu no tā labuma nu liekas bezjēdzīgs. Man atkal nokārās rokas, atkal sapisās garīgais un es zinu, ka būs problēmas ar to fuckino skolu semestra beigās, jo redziet, man pietrūkt poārliecības un stimula..
man vairs arī nav motivācijas strādāt, man nav motivācijas pat dzīvot. Tik daudz veltīgi izšķiests laiks, nauda un daudz kas cits.

Mājās guļu. Vnmk nolūstu, jo nav spēka un gribas raudāt. Un mana fuckinā zemapziņa miegā rāda man dīvainas sapņu ainas, kuras mani vēl vairāk saskumdina un liek vilties sevī. Bļāģ, nekāda vecene ar dzelzs pautiem. Tie pat vairs nav gumijas pauti. Skuķis. Cālis. Nekas vairāk.

Gruzos un čīkstu, jo riebjas. Šobrīd ļoti riebjas.