Īsti nesaprotu, ko vēlas mana sirds. Vai vispār ko vēlas.
Ko vēlos es pati, ko domāju, ko sagaidu, ko esmu gatava darīt.. Viss iestidzis tādā necaurredzamā miglā un es taustos, meklējot ceļu uz mājām, uz savu sirdi.

It kā pļāpājam par mazsvarīgām tēmām, it kā es apzinājos, ka vēlētos iekost viņam kaklā un izsūkt no viņu dzīvības sulu. Tai pat laikā apzinājos, ka tas nenotiks, ka viss mainās un es viņa asinis vairs nevēlos tik dedzīgi.
Es laikam beidzot esmu vietuļa. No domām, ilgām un sāpēm. Brīva, bet bez piepildījuma. Aizliedzot sev gūt pat mazumiņu. Noliedzot just to sajūtu, kaut apjausmu no tās.