Cilvēks, kas neraud, vakar raudāja pāris stundas no vietas, līdz elpas trūkumam, līdz pilnīgai ķermeņa trīceklim un pārējām jaukajām piedevām, par kuru esamību es biju piemirsusi jau pāaris gadus.

Visnotaļ kāja, kas bija ārā no fuckiniem sūdiem, nu tajos ir atpakaļ. ^.^ Bez tam, man ir mājas arests līdz mūža beigām (reāli 2vas nedēļas esmu vnk ieslodzoita 4ās sienās un pēc tam līdz martam vai jūnijam man ir nosacītā atļautā privātā dzīve). Reāli sviests, reāli besī, riebjas.

Ņemot vērā, ka man ir noņemti arī draugi, es ceru, ka kāds gudrais nesāks prātot, ka man ir ulikts mīkstais uz to indivīdu. Man vnk nav naudas, nav kredita, nav iespēju satikties, so... Neņemiet ļaunā. Es jūs visus mīlu tik un tā, bet ceru, ka jūs kkā sapratīsiet, ka nu mani neredzēsiet tuvākajā laikā.

Paldies par uzmanību.
Pie kompja ar itkā nedrīkstu sēdēt, tāpēc par iCu man grūti ko komntēt.