Ķirsīts
22 Novembris 2008 @ 00:51
jo tālāk, jo trakāk  
Drausmas. Man vajadzētu atteikties no draugiem, no skābeļu, no ūdens, no mīlestības, no visa, lai tikai savilktu galus kopā, bet tā nebūtu es, ja sevis labā es ziedotu draugus, sapratni vaiko citu.
Mans šī brīža pat nožēlojamais stāvoklis ir tikai mana vaina, kā rezultātā sūdi ir vnk neaprakstāmi milzīgi un sekas tam vēl nav zināmas, bet lai kā arī nebūs, lai kas arī nenotiks, man ir sev jātic - tā man iegalvoja Agnese ar Lieni - jo es tač esmu foršs, gudrs, sakarīgs cilvēks.
Es raudāju šodien (pēc maniem aprēķiniem) reizes 7ņas. Nobirdināju pāris asaras un atkal saņēmos. Sāku domāt, ka es nevaru nemaz raudāt tā pa īstam - stundu no vietas. Kkādi iekšējie traucējumi, kaut kādas barjeras, kas neskaidrs...

Dzejoļus es sāku nīst ar katru mirkli arvien vairāk, lai gan reizēm man patīk nogrimt kāda autora dzejas rindās.. Unikāli. Dīvaini. Nesaprotami. Neloģiski. Nevietā.

Paldies tev Buzi, ka biji ar mani, kad man tas bija vajadzīgs, ka varēji man ļaut izsūdzēt bēdas. Love ya.
Tāpat arī palīdzēja Agnese ar Lieni un Anna.

Lieki piebilst, ka darbā nebiju. xDD

arvien "šis nav mans gads",
Annija.