Reizēm es sāku pierast pie tā, ka esmu noslogota, pie tā, ka man allaž ir ko darīt, ka ir ar ko aizpildīt laiku, ka ir kam piezvanīt, ka ir daži tādi, kas zvana man.. Jā, pārējie mani lamā, ka mani jau rokā nevar dabūt un ir gaužām viegli noveltt vainu uz manu laika trūkumu, bet vai tu pats centies maz dabūt mani rokā? Vai esi lieku reizi pazvanījis? Muļķības! Tu tikai īdi un īdi, ka esmu vainīga pie tā, ka man ir daudz paziņu, ar kuriem es labi pavadu laiku..

Vakar es neiznāgu no mājas, nogulēju 18h, es neatbildēju uz telefona zvaniem, es vnk pazudu uz mirkli no pasaules un tikai šodien sapratu, ka vajag iziet uzpīpēt, ka gribu iziet izvēdināt galvu, jo mājās sēžot es to vien daru kā skatos televizoru, iekavētās filmas un jūtos kā veca ķōķa, pārdomājot pagātnē notikušo, citu sacīto, savu izdarīto un neizdarīto..

Es laikam esmu laimīga, ja tā padomā. Man ir veselība, man ir ģimene, pajumte, darbs, nauda, skola, draugi, cilvēki, kam uzticos, silta sega naktī, ekstras, smadzene un teju pilngadība.. Bet šobrīd jūtu, ka manā dzīvē kaut kas nopietni pietrūkst.. Kāds sirds kambaris nav aizpildīts, bet pietiek žēloties. irt jādzīvo!