Ķirsīts
13 Novembris 2008 @ 18:01
mirkļi pilni vientulības. Mirkļi sapņojot.  
Hmm. drusku nav rakstīts te kādu laiciņu.
Man tagad ir mūzika un es nomodā sapņoju. Aizveru acis un izbaudu melodiju, iztēlojos par ko ir dziedāts. Lieki piebilst, ka klausos ko salkanu un banālu, lieki piebilst, ka par mīlestību un vēl jo liekāk piebilst, ka pēc kaut kā tāda ilgojos. Mazliet (vai ari ļoti).
Skatoties kā starbrīdī Osvalds ar Māru tik mīlīgi izskatās.. raudāt gribas. Es ar sev gribu kādu, kas izturētos tā kā neviens līdz šim. tā vienkārši, jauki un saprotoši, kas spētu saprast mani, sadzīvot ar mani, likt justies labi, laimīgai.
Brīžam uznāk šitik stulbi momenti.. Sveces, rozes, skūpsti... Kaut kas tik nodrāzts, salkans un banāls, tik pašsaprotams, vienkārš, bet īpašs.
Ja reiz daudzi saka, ka esmu pelnījusi ko skaistu, ko manis vērtu, tad kāpēc nav?