Kāršu spēl bija interesanta. :D Atkal sajutos, ka māku spēlēt duraku. ^__^
Sarunas bij jaukas un vispār bija tā feini un savādāk xDD *giggle*
Bet tas, ka dažš labs nevar saņemties uzvilkt zeķes vnk spārda.. :DD

ooc: Biju darbā. Visu nokārtoju. Rīt jāstrādā... HELL YEAH (laikam vēl laimīgāku cilvēku šobrīd grūti atrast, kas priecājas, ka būs jāstrādā xD)

Centrā atkal būt ir feini (kaut vai caurbraucot).

Un nu.. jāiet baudīt rudenīts... Fočēt, fočēt un fočēt.. Skaisti ārā. Nav ko sēdēt kā piepei mājās.. :P

Visumā, man baigi labs garstāvoklis, tikai arvien man ir mežonīgi KARSTS XDD Un man ir baigās iesnas. :DD

Pilnais mēnesis kā izrādas tiešām liek darīt trakas lietas. Visiem man apkārt. xDD
Bija interesanti paklausīties zemenītē *giggle*
Visumā, neko nenofočēju, jo nokavējām gaismu xD
Bet bija garšīgi (kā vienmēr saldi un garšīgi). Un tas vienmēr izraisa domas turpinājumu... *nōōōīī, nōōtīī* xD

Kā vienas minūtes laikā var sabojāties garstāvoklis tik krasi?! *doooh*.
Visa diena bija tāda pufīgi feina un nu.. Bēē..
Jānoprecē Setulis. Visu mūžu smaidīšu un smiešos. xDD
Un man nāk miegs. Nē, precīzāk, nāca. Tagad atkal vairs nenāk un jūtos žirgta.
Klausos "Iededzies par Latviju".
Noskatījos kkādu filmu pa vienu no TV 1000-iem par Bēthovenu. Sagribējās atkal sākt mācīties spēlēt klavieres.
Zin ko vēl izdomāju?! Ka jāiet nošauties. Tā visiem būs ērtāk. :D

Secināju to, ka es nesaprotu, kas notiek ar maniem draugiem. Vai vismaz cilvēkiem, kurus agrāk par tādiem uzskatīju. Padomāsim skaļi - tikai gads vai divi ir rinķī, bet ir palikuši vien trīs (no tā pufīgā bara). Vai maybe mazliet vairāk, no kuriem es pat jūtu atdevi, vēlmi satikties, iedzert, papļāpāt.. Jā, es nesaku, ka neesmu vainīga, jo esmu. Un nu jūtos baigi sūdīgi. Tāda kā pievīlusi visus. Tomēr no otras puses - ne jau viens vienīgs cilvēks ir vainojams pie tā. Mēs augam, maināmies un izvēlamies citus cilvēkus, ar kuriem mums ir interesantāk pavadīt laiku, ienesīgāk priekš sevis. Es apzinos to, jā.. Bet mēs agrāk bijām tik liela, pufīga cilvēku grupiņa, kam bija kopīgas intereses, līdzīgas gaumes utt.. Kas no tā tagad ir palicis, pie velna?! Ne sūda.

Kas ir draudzība? Un kā lai zini vai tā ir īsta, mūžīga? - nevar zināt.
..Toreiz, kad man likās, ka ar Bumbierīti ir atvadas, kad es teju sāku raudāt, kad.. pirmo reiz nokļūdījos savās sajūtās.. "Viņš ir gatavs zaudēt draugus sevis dēļ, bet es zaudēt sevi, draugu dēļ." Neviļus šis man nāk prātā un liek padomāt. Vai ir vērts? Vai ir vērts tā censties un piepūlēties, upurējot daudz no savām iespējām, lai tikai, iespējams pat, īslaicīgi sauktu sevi par lielisku, jo atdotos cilvēkiem, ko mīlu (vai vismaz iedomājos, ka mīlu)?! Iespējams, laiks pārvērtēt savas prioritātes un beidzot pievērsties sev. Visnotaļ, es pazīstu sevi un pašlaik domāju, ka nerēali būtu situācija, kad sevi jāstāda augstāk par kādu citu. Iespējams, nevajag krist galējībās.
Bet varbūt vnk ir pienācis laiks pārmaiņām\ (bet varbūt laiks vnk iet gulēt un beigt domāt).