Es biju ārā. Satiku Mošķi ar Cepumu. Pie trīs-X Maximas. nekāda sapņu vieta jau nav, bet bija labi iziet ārā un justies tik fenomenāli grandiozi, jo vismaz pēc sajūtas, man patika kā es izskatījos, man patika kā jutos.
Stiepjot nopirkto galdu es sajutos vārga. (un priekš sevis tas bija liels šokiņš). galds nebija smags. 17,5 kg, bet es sapratu to, ka es ilgstoši to nevarētu staipīt, jo.. Jā, acīmrdzot slimība mani novārdzinājusi vairāk kā man šķita.

Bet nu nepar to. Es vēlējos ieteikt kādu bezgala jauku stāstu, ko visiem ieteiktu izlasīt. Liktu padomāt (pavisam noteikti):

http://www.draugiem.lv/friend/?openBlog=1&fid=2687621&pid=3887460

tad nu.. Tie, kas izlasīs, es ceru, ka nebūs vīlušies. Un var jau būt, ka tas ir pieskaitāms manam "Nakts atbilstošajam garstāvoklim, kad laikam to var saukt pat par pesimistisku", bet stāsts ir ģeniāls no tāda viedokļa, ka.. cilvēce, manuprāt, ari uz ko tādu tiecas.
Labi, lasiet un spridiet paši! :)

Un vēl.. es jau atkal jūtos izbadējusies. gribu! xDDD *sick*

Šī diena bija tik sūdīga diena, cik sūdīgas dienas vien var būt. Gribējās vairākas reizes atkārtot, ka es ienīstu visu savu ģimeni un šoreiz ar uzsvaru uz "visu". Katrs parūpējās, lai sačakarētu manu omu arvien vairāk. Viss beidzās ar to, ka es vnk pametu māju, nepasakot neko konkrētu, liekot viņiem apšaubīt pat to vai maz uz nakti būšu mājās (un zinies, vienu mirkli man stipri gribējās teikt, ka nebūšu. palikšu kaut vai parkā uz soliņa).
Lai kā arī nebūdams, es tagad piekopšu ignorēšanas politiku. Ja viņiem tāds dzīves veids no manis nepatiks, tad paši lai lien pakaļā man. Kaut atvainojas. Izbesīja. Nu goda vārds. Izbesīja tik ļoti, cik nu vien var izbesīt (jā, es pat gandrīz sāku raudāt aiz niknuma un dusmām. bet kā vienmēr, tikai gandrīz).

Diena nav lai dzīvotu, lai mācītos, postotu un smaidītu. Šī pat nav no tām dienām, kad cigarete pārmāc nomāktību. Šī diena ir vienkārši diena, ko es labprāt izdzēstu no savas dzīves. Diena, kad vienīgie spilgtie momenti, kuri man neraisīja dusmas vai niknumu bija mirklis, kad Zemene man uzmācās. XDD [Jā, vienīgais cilvēks, pie kā es varēju šādā mirklī, kad visi mani noniecināja līdz tādam līmenim, cik nu vien var, bija tieši viņa. Mīļā, mazā.. MANA].

Mājās atrasties man atkal riebj un es ar nepacietību gaidu rītdienas vizīti pie ārsta, lai mani rakstītu ārā. Kaut vai uz skolu, kur draud nākamā mēnesī man dzīvot (jo iekavēto kd un md skaits ir ievērojams), tāpat arī es tagad ĻOTI labprāt skriešu uz darbu strādāt. Ja varētu - pat visu nakti! Vnk atkal ir tā baigi, baigi cūciski šeit atrasties ar vienu vienīgu domu - prom.

Un šādas dienas nojauc visu manu optimisma sienu uzbūvēto, par labāku dzīvi un nostarpasīvismu domām. Piedrāzt visu un visus! Man šodien ir slikti un es beidzot to skau skaļi!