Bija tik fantastiski laba sajūta. Iziet ārā un redzēt visas dzeltenās lapas, kas sabirušas apkārt. Uz pāris minūtēm es jutos laimīga. Nudien laimīga. Tāpat vien. Par to, ka esmu brīva, ka ir rudens, ka... īstenībā, par spīti visiem tiem mēsliem, dzīve ir neticami skaista un lieliska.
Maza bērna smiekli. Es dejoju kā iemīlējusies. Un man bija vienalga, ka manī var vērties simtim cilvēku. Es griezos un dejoju, metu gaisā lapas un vienkārši priecājos. Par nakts skaistumu, Rīgas klusumu, par vientulību, jo mani neviens netraucēja!

Noskatījos "Sidny White" un priecājos par Amandas tēlojumu, priecājos par pingvīniem, kas bija nākamajā filmā "Surf's Up" (ja nemaldos).. Par visu, visu, VISU!
Un jutos kā bērns. Naivs, laimīgs bērns, kas ticis pie brīvības!

Var jau būt, ka cigarete noreibināja, bet var jau būt, ka es iekšēji atkal sajutos dzīva. Dziva un iedvesmota rītdienai!

Muļķīgi? Jā. Bet reizēm vajag justies muļķīgi un uzvesties muļķīgi, domāt muļķīgi un dzivot muļķa dzīvi. Un, ja tādejādi tu uz sekundi aizmirsti visu slikto, bet atceries tikai labo... tad lai tā būtu...