Viens mēnesis vienpadsmitajā klasē jau pagājis. Vai nav vājprāts kā skrien laiks?
Oktobris. o.O
Iesācies ar nedaudz tukšuma sajūtu, tomēr es ceru to labot. Plānojot tik daudz lietas uz priekšu, nedaudz aizmirstas par tagadni, par šo laiku, šo mirkli.. Tas būtu jābauda. Mēs visi dzīvojam tikai vienreiz un, lai dzives beigās būtu arī spilgtākās atmiņas, ir jādara muļķības, trakulības, tomēr nevajag ieiet galējībās. Es jau sen taisos izlēkt ar gumiju un nu atkal nokavēju sezonu.. Es negribu sēdēt kā piepe mājās, lai vienīgais, ko vēlāk atcerētos būtu nekas, tieši tādēļ tikko kā tikšu ārā no šīm sienām, es domāju, man tuvākie tiks izbesīti ar piedāvājumiem no manas puses, jo es gribu tik daudz izdarīt (pat tie mazie sīkumiņi, kas aizdzen rutīnu)..
Vakar lasot vēstules no Skotija un vēstules viņam, es sapratu, ka esmu tik daudz "sevis" zaudējusi. Mana apņēmība, kas spētu gāzt kalnus, ja vien kāds man palīdzētu, izsīka bezcerībai ņemot virsroku, dusmām un nespējai ko darīt.. Kopš tā laika, es vairs neesmu uzņēmusies neko tādu darīt, jo, acīmredzot, baidos, ka notiks tāpat kā toreiz.
Ja tā padomā, tā bija arī pēdējā reize, kad man bija vairāk kā 10it asaru. 3s sūdīgas dienas, kad biju viena, raudāju bez mitas, bet tiklīdz kā nācās iziet ārā no istabas, vai ienākt klasē.. es atkal biju smaidīgā un kā jau Annija..
Tāpat kopš tās reizes manī ir spilgti pastiprinājies humānistes gars, mātišķais gars. Rūpēties par citiem, cik ir manos spēkos, lai tos nezaudētu kā.. jā, kā viņu. Es zinu, ka daudziem tas besī, bet es nevaru sevi piespiest kļūt vienaldzīgai, jo sevišķi mirkļos, kad zinu - atdotu dzīvību par viņu.
Brīžam ir Teātris.. Reizēm sāk šķist, ka pat es nezinu, kāda es esmu patiesībā un var jau būt visas tās īpašības, kas manī ir, ir tikai spēles pēc, tikai kārtējās izrādes dēļ, bet no otras puses.. nē, tā nebūs patiesība. Pat ne tuvu.
Nākotne? Kas mani tajā gaida, ja man ir nospļauties uz sevi tagad? Un līdz ar to, ja nav cieņas pret sevi, citiem nav cieņas pret Tevi. Mānīgi? Manuprāt, ne.
Atceroties viena izcila rakstnieka citātu, jāsaka.. Es laikam esmu zaudējusi "cilvēku sevī" un, lai izdzīvotu man vajadzīgi draugi, mūzika, un man nepietiek ar jūru aiz loga un putna tālajām balsīm. Man vajadzīga cerība.
Oktobris. o.O
Iesācies ar nedaudz tukšuma sajūtu, tomēr es ceru to labot. Plānojot tik daudz lietas uz priekšu, nedaudz aizmirstas par tagadni, par šo laiku, šo mirkli.. Tas būtu jābauda. Mēs visi dzīvojam tikai vienreiz un, lai dzives beigās būtu arī spilgtākās atmiņas, ir jādara muļķības, trakulības, tomēr nevajag ieiet galējībās. Es jau sen taisos izlēkt ar gumiju un nu atkal nokavēju sezonu.. Es negribu sēdēt kā piepe mājās, lai vienīgais, ko vēlāk atcerētos būtu nekas, tieši tādēļ tikko kā tikšu ārā no šīm sienām, es domāju, man tuvākie tiks izbesīti ar piedāvājumiem no manas puses, jo es gribu tik daudz izdarīt (pat tie mazie sīkumiņi, kas aizdzen rutīnu)..
Vakar lasot vēstules no Skotija un vēstules viņam, es sapratu, ka esmu tik daudz "sevis" zaudējusi. Mana apņēmība, kas spētu gāzt kalnus, ja vien kāds man palīdzētu, izsīka bezcerībai ņemot virsroku, dusmām un nespējai ko darīt.. Kopš tā laika, es vairs neesmu uzņēmusies neko tādu darīt, jo, acīmredzot, baidos, ka notiks tāpat kā toreiz.
Ja tā padomā, tā bija arī pēdējā reize, kad man bija vairāk kā 10it asaru. 3s sūdīgas dienas, kad biju viena, raudāju bez mitas, bet tiklīdz kā nācās iziet ārā no istabas, vai ienākt klasē.. es atkal biju smaidīgā un kā jau Annija..
Tāpat kopš tās reizes manī ir spilgti pastiprinājies humānistes gars, mātišķais gars. Rūpēties par citiem, cik ir manos spēkos, lai tos nezaudētu kā.. jā, kā viņu. Es zinu, ka daudziem tas besī, bet es nevaru sevi piespiest kļūt vienaldzīgai, jo sevišķi mirkļos, kad zinu - atdotu dzīvību par viņu.
Brīžam ir Teātris.. Reizēm sāk šķist, ka pat es nezinu, kāda es esmu patiesībā un var jau būt visas tās īpašības, kas manī ir, ir tikai spēles pēc, tikai kārtējās izrādes dēļ, bet no otras puses.. nē, tā nebūs patiesība. Pat ne tuvu.
Nākotne? Kas mani tajā gaida, ja man ir nospļauties uz sevi tagad? Un līdz ar to, ja nav cieņas pret sevi, citiem nav cieņas pret Tevi. Mānīgi? Manuprāt, ne.
Atceroties viena izcila rakstnieka citātu, jāsaka.. Es laikam esmu zaudējusi "cilvēku sevī" un, lai izdzīvotu man vajadzīgi draugi, mūzika, un man nepietiek ar jūru aiz loga un putna tālajām balsīm. Man vajadzīga cerība.
2 čuksti | iečukstēt