Šī diena iesākās ar matemātiku, kurā es visu sapratu un tai pat laikā nesapratu neko (tā notiek, ja visu stundu pavada pļāpājot ar Martu par puikām, attiecībām, sexu un citiem shitiem). Lai vai kā, diena jau kkā tika novilkta līdz galam un no skolas izmetos laukā.
Aizbraucu pie sestās slimnīcas. Satiku Annu, Svenu un Jēci. Pa aliņam (no kura es izdzēru kādu pusi) un uzsitām klašu (un ar Annu piedāvāju puišiem eksluzīvu iespēju dzīvē redzēt meiteņu mīlestību. Replikas bija interesantas xDD).

Pēcāk palikām ar viņu divatā un runājām. Lielāko daļu laika par viņu. Man žēl to cilvēku.
Piormo reizi dzīvē man nebija padomu, ko dot. Tāda reāla padoma, kas spētu palīdzēt. Jā, protams, devu daudz vielas pārdomām, tomēr tas ir par maz. Krietni par maz. Jūtos tiešām kā ne-es. Nav reālas iespējas palīdzēt. Vismaz kopskatu labot es nevru nu nekādi. Vien piedāvāt savu klātbūtni un sevi, kas var uzklausīt visu, pilnīgi visu.
Uzklausīju savu "nāvi" / "nāves variāciju". Visnotaļ tas šķita ļoti jokaini un šizīgi, bet es noklausījos līdz galam. Sajūtas bija divejādas. Grūti apskaidrot.
Tiešām nezinu, ko darīt. Manā "praksē" nav vēl gadījies šāds gadījums. Ne reizi kaut uz trešdaļu tik smags - nav.
Apziņa, ka LV labākais cilvēks baltā virsvalcī nevar palīdzēt, mani nomāc vēl vairāk.
Sūds, ne dzīve. Un mana vēl ir liels pō.

Bet nu labi. Pēc smagas sarunas - garas, smagas sarunas - bija jāsatiekas ar Buzīti, kura man veiksmīgi uzlaboja omu (vai vismaz aizdzina domas par dzīves sūduma pakāpes viņam).
Papījēma H2O pīpīti un patērzējām par vārdā neminamo xD, nosmējāmies un tā. Ritīg patīk ar viņu saskrieties.

Un nu.. Jāuzcepina darbs bioloģijā, jāizdomā Ziedoņa epifānija, jāatrod info par Ventspili, jānokopē anglenes burtnīca no vāka, līdz vākam, jāizpilda vēsture, jāuztapina postu kalni, jāpačato ar visiem un maybe šodien jāielaiž tā jaukā programmiņa kompī, kas atvieglos citiem cilvēkiem dzīvīti. xDD