Cik gan pretīga ir apziņa par kādu cilvēku. Kādu, kurš savā būtībā ir tiešām lielisks. Varbūt pat ideāls draugs. Tāds, uz kuru var paļauties, kura plecu var izmantot par puķu lupatu, kuram var uzticēties, kurš tevi samīļos, kad tas būs vajadzīgs, zinošs un pārliecināts cilvēks, kas nesirgst ar egoismu un pašpārliecinātību.. Jā, bet ko dod šīs visas īpašības, ja viņš neļauj pienākt sev klāt, balstoties uz kaut kādiem apsurdiem. Man ir žēl un ir dusmas. Un pats nožēlojamākais - lai kā censtos neiznāk.
Ir bijušas jaukas sarunas, sulīgas dirsināšanas, noslēpumu atklāšanas, garstāvokla uzlabošana otram un citādi sīkumiņi, bet ar to nav gana. Vismaz ne viņam.
Žel, ka šāds cilvēks nenovērtē to, ko varu dot es viņam. esot blakus vienkārši kā cilvēks, uz kuru var paļauties. Tā vietā, lai viņš kaut pussolīti panāktu pretī, lai kontakts neizzūd, viņš atkal un atkal pieviļ. Manu usticību lēnām iedzenot zemē, bet vēlmi, tiri cilvēcīgu vēlmi, sadraudzēties pārvērš par dusmām un vilšanos, bezcerību.
Man žēl, ka viņš tā doma un žēl, ka nepieņem ko jaunu. var jau būt, ka jauni cilvēki viņam nav vajadzigi. var jau būt, ka bailes parādīties no cita rakursa uzvar visu, varbūt stilu atšķirības spēlē tik neizmērojami augstu lomu (par ko es šaubos), tomēr.. es jūtu, ka zinu, kas viņš par cilvēku, daļēji jau pazīstu. Un zinu to, ka no tā nebūtu jākaunās, nebūtu jāizvairās.
Reizi mēnesī satikties un kopīgi nokūpināt kādu cigareti, papļāpāt un pasmieties, padirsināt otru.. vairāk jau es nelūdzu. Vismaz just, ka viņš ir blakus, kaut kur tepat aizsniedzami.