Zin kā ir, kad nezini? Tas ir reizē sāpīgi un vienaldzīgi. Un tai pašā laikā tev ir cerība. Kaut kur iekšā. Ka tu zini, ka saproti, ka tici, ka tā būs.

***

Šodien darba diena dalījās divās daļās.
1ā - Strādājot kopā ar Alinu.
2ā - strādājot, kad viņai maiņa beigusies.
1ā, teikšu kā ir, bija briesmīga. Kad man piesienās par katru izdrāzto sīkumu, protams, es sapīkstu un man vairs nav vēlmes neko darīt, bet vienīgā vēlme ir viņai spert. Spert un sist.
2ā jau bija labāka. Tikko kā viņa bija prom, darbs šķita brīnišķīgs. Es varēju visu darīt ātri. Visu darīt pareizi. Un palīdzēt vēl citiem. Darīt visu tieši pēc normām un varbūt pat labāk..
Dīvaini kā viens cilvēks spēj izjāt tavu garstāvokli, tavas domas un emocijas.
Tomēr, kad tas preteklis ir prom, tu smaidi un smejies. Priecājies un dari visu ar mīlestību lielu!

Pēc darba nebija neviena. Lai gan gribējās. Ļoti gribējās to vienu. Vienu vienīgo, ko.. Protams, nebija iespējams iegūt. Iegūt šī vārda visburtiskākajā nozīmē. Es zinu, ka pārvēršos par Samantu, bet tas būtu.. nomierinoši un labi. Un varbūt pat vajadzīgi.

Un rīt.. rīt es braucu prom. pat īsti negribot, tomēr zinot, ka būs labi, ka to vajag. Mieru, klusumu, ugunskuru, tos dažus cilvēkus.. Prom no visa un visiem. Būt tik tuvu kādam un tomēr tālu prom no tā.. Iepazīties, baudīt un dzīvot.

Laiks dzīvot šodienai un šim mirklim!
Laiks baudīt un radīt! Ņemt un dot! Un varbūt mazliet vairāk ņemt kā dot!

Tā es jūtos. Tagad.