Ar katru dienu es savu organismu apbrīnoju (un nīstu) arvien vairāk un vairāk.
Man rīt ir gandrīz agrā maiņa un es beidzot laicīgi aizgāju gulēt. izreķināju, ka 7h miega man pietiks un visi būs laimīgi (tai skaitā es).
Iekāpju gultā un miegs nenāk. Okey, 10min, 20min, 30min..
Izlēmu padarīt ko lietderīgu. Sāku rakstīt Enijas dienasgrāmatu, pēc tam izlasīju izprintēto manu&ķirbīša čata fragmentu (un vispār sapratu, ka esmu maita kubā pret nabagu), tad jau lasiju 6o Poteru, jo novembrī tak būs filma un tākā darīt nav ko...
Tad es attapos un pulkstenis jau bija 3:00.
Viss, jāiet gulēt - nodomāju.
Un Figušķa. Man prātā sākas atkal domu virtenis par beigtajiem nerviem, par Valdi un to, ka es nesaprotu, nahuj man viņu vispār vajag un - tai pašā laikā - nahuj nē, par skolu un mācībām, darbu un nākotni, mīlēšanos, Elīnu, kas pēc mēneša dzemdēs, Lindu un pasisto govi Alinu no darba, ar kuru, varu derēt, es rīt (tas ir šodien) strādāšu kopā, Vivu un to, ka mēs rīt (tas ir, šodien) tiksimies un pēcāk mani gribēs vēl satikt Irina un vakars man ir aizrunāts ar Lindu un... Pēc tam ir darbs atkal un viss pa rinķi. Un man vienkārši gribas izlēkt pa logu. Es jau saprotu, ka maximums, kas notiks ir es salauzīšu kāju, jo, par nelaimi vai laimi, es dzivoju otrajā stāvā tikai un, ja vien es neņurkoju zemē, tad nekas nopietns nevarētu gadīties. Par Edzi, kura klātbūtnē es vairs nerunāju (nahuj tā, es nezinu) un Didzi, pie kura man ir jābrauc ciemos, Svena, kas nīkuļo Jūrmalā un gaida kādu (varbūt mani), kas viņu izglābs no darba, garlaicības un tēva, par cigaretēm, kuras man beidzot ir jāatmet, jo tas paliek nevien finansiāli neizdevīgi, bet arī vnk rada pārlieku daudz emociju manī un apkārtējos cilvēkos, par žurnalistiku un ICu un debīlo apziņu, ka es vairs neesmu spējīga izspiest no sevis nevienu jauku/labu/kvalitatīvu (vienalga ko vērtē) postiņu, par naudu, kuras nav senčiem un kur varbūt daļa manas algas tagad aizies - lai viņiem palīdzētu -, masāžas kursiem, kurus es labprāt izietu, lai varētu citiem kvalitatīvāk masēt muguru, lai gan jau sen pati ilgojos pēc mazas masāžas, kas spētu likvidēt maus saspringtos muskuļus, par krievu valodu, kuru man nāksies iemācities gribot vai negribot, jo dzive piespiež, sarkano krustu un brīvprātigo palīdzēšanu, kuru man kā labai dvēselei vajadzētu darīt, fotokursiem, kuri tīri priekš manis spētu daudz dot, lai es atkal varētu uzņemt lieliskas bildes ar citiem un vispār par citiem, jo laikam mana dzīve teju nesastāv no mirkļiem un lietām, kas paredzēts tikai man..
un daudz citām figņām, par kurām būtu baigi jauki, ja es domātu ne-naktī-kad-man-ir-rīta-maiņa.
Lai vai kā, man gribētos šobrīd tīri skaļi pabļaut (vai paraudāt pie kādas romantisks filmas) un es zinātu, ka ar mani viss ir kārtībā, bet šobrīd..
Man ir nevien slikti fiziski, bet arī garīgi. Un ar slikti es nedomāju pārejošās sāpes vai cita veida sajūtas, bet gan "slikti" jau mēneša garumā, kad vnk esmu pilnīgi ne savā ādā, nepārtrauktā stresā un visumā jūtos garām..
Un tik un tā es par to sāku domāt tikai tagad, jo visu nolādēto, sasodīto laiku bija tie citi.