Pirmām kārtām, oficiāli divi mēneši no vasaras ir aizvadīti un tas nozīmē, ka tikai 1/3 no vasaras ir palikusi. Baram.. Bet nu, nskumsim pirms laika - vēl ir vesels mēnesis, kas paies daudz strādājot, jo man beidzot uzlika NORMĀLU grafiku. Un ar to es domāju 5cas dienas nedēļā jāstrādā. Bet domājam pozitīvi - būs jauka alga.
Es vispār cenšos domāt pozitīvi. Un pat sanāk.

Šīs dienas vakars bija ideāls. Depresīvs baigi, bet nopietns.
Man patīk ar Lindu runāt. Gudrs bērns un man ir interesanti. Mums laikam ir viegli sarasties un ne jau tādēļ, ka esam kopā nomācījušās gandrīz 9ņus gadus un tagad strādājam kopā.
Vnk... Viņa ir viena no retajiem skuķiem, kuru es tiešām ņemu vērā, ar kuru ir interesanti padiskutt par pilnīgi visu. Un dīvainā kārtā mums ir daudz kopīga.
Kaut gan mēs esam pilnīgi no dažādām pasaulēm. Tas nekas, ka viņa dzīvo pāri ielai.
Jau kuro dienu mēs satiekamies uz minūtīti, kas izvēršas par vairāku stundu sedēšanu līdzās un tikai runāšanos. Cigaretes, jā, tās ir, bet vairāk nekas.
Un vienmēr aizejot prom ir doma atgriezties atkal rīt.

Plostu brauciens būtu tāds tīri feins, ja viss izdotos, tāpat kā satikt pāris vecos veterānus absolventus no vecās skolas.

Šodien beidzot tika pacelta tēma par lietām, kurās es esmu gatava mesties iekšā skolas laikā. Un zin, man palika bail.
Darbs, skola, žurnalistika, sarkanais krusts.. Un esmu apņēmusies cītīgi mācīties + paņemt kāda veida trenniņu (ceru uz futbolu, bet varbūt jāsamierinās ar volejbolu vai ko tādu). Un vēl protams ir draugi, kurus es negrasos atstāt novārtā. Un vēl ir miegs, kas šad un tad ir vajadzīgs.
Varbūt tas, ka ar Valdi, visticamāk, man ir tikai vasaras romāniņš ir baigi jauki. bet no otras puses.. Manī vēl ir tik daudz no vecās "es". Tik daudz tāda, ko iekšēji neizdodas pārvarēt. Tā piemēram, tā pati maza vēlme būt līdzās kādam, pie kura vienmēr ir iespēja atrgrizties, kad gribas prom, kad gribās mazliet mīļuma, mazliet glāstu un drošības.

Mēs šodien tīri nejauši sākām to sasodīto tēmu, kura.. bieži vien man liek justies nožēlojami. Nāve. Tā pati, kurā es vainoju sevi, kuru es pieļāvu, neko nespēdama darīt. Es saprotu, ka iespējams es pie nekā vainīga neesmu, bet tas, ko esmu sev uzmetusi virsū.. Tas dur. Sāpīgi dur. Un pat tas mūris, kurš izskatās tik biezs un, ko esmu uzcēlusi.. Tas nebūt nav izturīgs, nebūt nav drošs un es apzinos, ka ir mirkļi, kad tas vienkārši sagrūs.

Vēl ir arī citas domas. Kaut kas pilnīgi ne pa ķeksi un pavisam pozitīvs.
Man vairs nav uztraukuma par vienu lietu.
Alkohola nelietošanai 2vas nedēļas tomēr bija savs labums.
Es nesvēršu par 10kg vairāk un arī lieki 35Ls man nebūs jāiztērē. Vīhāā..