Atceroties stāvokli kādā es ierados mājās, nemaz nav jābrīnās, ka pirms darba es ~ 15min pasnaudu autobusā un tikai brīnumainā kārtā pamodos uz īsto pieturu. Nav jābrīnās arī par to, ka darbā kolēģe man kko sāka jautāt vai esmu/neesmu uzkrāsojusies, jo ieraudzīt puspampušu mani viņiem vēl nebija bijusi tā laime.
Arī tas, ka es vakar ar to pašu kolēģi gandrīz sakāvos nav jābrīnās. Grr.. es gribēju viņai acis izskrāpēt, bet tomēr savaldījos pasakot, ka es iešu pusdienās un man bija 30min tā laime nomierināt sevi un pārliecināt, ka atlūgums vēl jāraksta nav.
Arī nebrīnos par to, ka savām acīm nācās redzēt avāriju. Un nebrīnos, ka tas man neiedvesa nekādas emocijas. "Puf. Oo, avārija. Emm.. Visi dzīvi. Jāatgriežās pie darba".
Mājās braucot, apmēram 2min pēc iekāpšanas aizmigt un pamosties tikai pieturu vēlāk, nekā bija jākāpj ārā... - normāli.
Un aizmigt ap 6šiem un pamosties tikai pēc 9ņiem no rīta..

Jā, es vismaz kārtīgi pagulēju un šorīt jau paspēju daudz padarīt.
Sākot jau ar veco bilžu salikšanu kompī un ielikšanu inboxā, gan viltoto dokumentu uztaisīšana (pārliecinājos, ka ar katru nākamo mirkli mana izdoma kļūst arvien ģeniālāka un pasaulei nepaveiktos, ja es par šo biznesu sāktu prasīt atalgojumu. Ne tikai drīzvien kļūtu par bagātnieci, bet tiktu novesta vēl nopietnākos nodarījumos).
Lai vai kā, es pat saliku mapē 138 bildes, kuras tuvāko dienu laikā būtu jāuztaisa. Tas nozīmē, ka drīz vien man albumā būs papildinājums. Un būs arī jauns albums. :D

P.S. Man liekas, ka nu tas drīz būs cauri. Mēnesis jau ir. Un... es lieku likmes, ka tas neturpināsies vairāk par 2ām nedēļām vairs. Saskumusi, bēdīga, dusmīga? Nē. Dīvainā kārtā vienaldzīga.