Tad nu tā.. Kādu mirkli no manis nav bijis ne miņas, bet.. dzīva vēl esmu un daudz maz vesela.
Bet nu - visu pēc kārtas..

Lai gan es uz gandriz veselu dienu biju kļuvusi nopietna un pat drūma un jau domāju, ka rozā stikli pazuda, tomēr maldījos.. Atkalredzēšanās prieki raisa daudz, daudz pozitīvu emociju un smaidu.

Bišķi izveda tas, ka Mošķis ir dusmīgs, ka saka, ka ienīst mūs un reizē saka, ka visi ceļi mums ir vajā... bet kā Valdis teica: "Tā nav mūsu problēma".

Ik mirkli ar viņu es jūtos kā cits cilvēks. Drošāks, kārāks pēc piedzīvojumiem un tādā garā..

Kalns bija.. Jā, tas bija. Atceros mazo greizsirdību un tad nomierinošos vārdus no viņa, bučas, lietu un zibeni, sarunas..

Cik gan dīvaini ar tēvu pļāpāt par Valdi, alkoholu, sexu un citām lietām. :D Tā - pozitīvi dīvaini un ļoti smieklīgi. ;D

Un es jau pasūtīju sev dzimumdienas dāvanu - vismaz 1,5vietīgo gultu. :D :D