Sak' ko gribi, bet es esmu parģošanas profesore.. Bet par to vēlāk.

Šī diena bija... Diena.
Neskaitot "spožo" jušanu dienas sākumā, neveiksmju rindu, lielu slinkumu un visu citu..

Aizbraucu uz darba pārrunām, pa ceļam saskrienoties ar Lindu, kurai bija beigusies maiņa. Šī tika nošokēta par mana nāciena plānu. Mazā, atplauka lielā smaidā un visu dienu šad un tad pieminēja, ka tas būs forši, ka strādāsim vienā darba vietā. Ja strādāsim.
Pārrunas bija veiksmīgas un Otrdien ir pārbaude, kurā izšķirs vai mani pieņem vai nē.
Uzzvanīja Edzis, kas mani pārsteidza, jo man likās, ka šis visu dienu nosēdēs pie pults.
Uzzvanija Loopiņš, kurai es aizmirsu atvest grāmatu xD
Visi sabrauca. Sedējām vērmanītī un klausījāmies orķestri, skatījāmies kā pensionāri spēlē šahu, pļāpājām un nu kaut kā tā. xDD

Atbraucu uz rajonu, kur saskrējos ar divām bijušajām klases biedrenēm. Laikam frāze "gribējās nošauties" izteiks visu.
Staigājām un tad šoks..
Elīna. Mana 7tās klases laba draudzene. Pagāja garām. Ar puncīti. Mani nepamanīja, bet man vēl ilgi bija šoks. Nebiju redzējusi viņu vismaz gadus divus, bet pirms pāris nedēļām tieši iedomājos, ka "vai tik viņa nebūs drīz māmiņa" un voulā..
Tā jocīgi palika. Vel viens cilvēks, kas nepabeidzis vēl skolu jau gatavojas apgādāt sīci.
Pasaule uz kurieni iet?
Elīna.. Atcerējos kā mēs sēdējām kafejnīcā un dzērām tēju, kā viņa man stāstīja par attiecībām ar puisi un lūdza padomu, kuru devu. Kad vienīgais, cik tālu ar puisi biju tikusi, bija buča uz lūpām. Kopš tā laika, laikam, arī sākās mani psiholoģes-uzplūdu laiki un nu.. esmu attiecibu konsultats, padomdevējs un tētis-gudrais-onkulis, kas visu spēj atrisināt un nomierināt, ja vien kāds uzticas.

Citreiz arvien iedomājos par to laiku, par to trakumu, par smēķēšanu, alkoholu, ripām, zāli un heroīnu. Kā gan toreiz es varēju noiet no ceļa. Reizēm aizdomājos par tiem cilvēkiem, kurus satiekot uz ielas baidos pasveicināt, kuri izliekas mani neatceramies.. Jā, es biju vienīgā no tā visa bara, kas ne pīpēja, ne 5dienas vakaros mētājos grāvmalā, nedz šņaucās, dūrās vai darīju vēl nez ko citu. mani toreiz cienīja, jo biju atšķīrīga. Un es cienīju viņus, jo skolas laikā viņi no sevis mēdza parādīt gudrus cilvēkus, tādus, kurus bija vērts cienīt.
Un nu.. viens ir miris, cits nostājies uz kājām, cits kļūs par māti.
Diezgan traki kā viss izvērties dzīvei ejot uz priekšu.
Laiks iet un cilvēki mainās.