Man arī ir iestājies filmu periods. Kura nakts pēc kārtas tiek pavadīta skatoties visu pēc kārtas. "The Holdays" - viena no lieliskākajām filmiņām ar Kameronu Diazu.. :)
Lika pasmaidīt, lika justies labāk.
"Domāt uz priekšu - mans spožums un posts, mana laime un lāsts vienlaikus" - pie šādas atziņas es nonācu pirms pāris dienām, bet šodien es nonācu pie citas atziņas - ka līdz šim es vēl nebiju tik daudz domājusi kā tagad. Varbūt pie visa vainīga grāmata "Vienpadsmit minūtes", kuru lasot es baudu katru vārdu, varbūt vainīga vasara, kad, patiesibā, ir daudz brīva laika, kuru kaut kā ir jāaizvada un, gribot negribot, sanāk domāt, varbūt pie vainas ir kāds, kura vārdu nesaukšu skaļi.
Vasaras sākumā es sev uzstādīju mazu mērķīti: sākt rūpēties arī par sevi. Pagājusi nav ne nedēļa, kad es šo solījumu mazo jau paspējusi aizmirst kā sen.
Drauga pienākumos ietilpst rūpēšanās par draugiem, vai ne tā? Tas automātiski nozīmē - uzklausīt, palīdzēt, būt līdzās, ja ir grūti.. Un nu.. Man vairs nav spēka. Brīžam nav spēka klausīties sīkumos, kas tobrīd to cilvēku nomāc, kas viņam liekas kā zemes sabrukšana zem kājām, bet man - muļķība, sviests, cirks.. Var jau būt tādēļ, ka turpat paralēli kāds bija pretī ar tiešām problēmu un pirmo reizi es pat filosofiskā līmenī palīdzēt nevarēju, jo nezināju kā..
Un es dēļ tā jūtos slikti. Ka reizēm jūtos nogurusi. Drauga pienākumus esmu pildījusi līdz šim, manuprāt, gana labi. Bet mirklī, kad es jutos slikti, es uzdevu sev jautājumi "Vai tas otrs ir pildījis labi drauga pienākumus pret mani?"
Dots devējam atdodas 10kārtīgi..
Un vēl ko es izdomāju... Mans tēvs varētu būt mans labākais draugs, ja vien viņš nepiederētu pie draugu pirmās grupas - cilvēkiem, kuriem nevar izstāstīt. Nevar aiz bailēm, aiz tā, ka viņš varētu visu pateikt mātei.. tā ir visliktākā draugu grupa, kāda vien var būt - manā uztverē..
Bet visumā.. es esmu priecīga, par spīti domām, kas nomāc..
Man rītdiena būs laba. Un varbūt es atkal nevarēšu neko normālu pateikt nezināmu iemeslu dēļ, bet.. man būs laba kompānija, es beidzot izbraukāšos ar riteni tā kārtīgi, būs pikniks un ūdens.. :)) Jūtos pateicīga tam cilvēkam, kas jaušā kārtā būs mans kompanjons rītdien. :)
Lika pasmaidīt, lika justies labāk.
"Domāt uz priekšu - mans spožums un posts, mana laime un lāsts vienlaikus" - pie šādas atziņas es nonācu pirms pāris dienām, bet šodien es nonācu pie citas atziņas - ka līdz šim es vēl nebiju tik daudz domājusi kā tagad. Varbūt pie visa vainīga grāmata "Vienpadsmit minūtes", kuru lasot es baudu katru vārdu, varbūt vainīga vasara, kad, patiesibā, ir daudz brīva laika, kuru kaut kā ir jāaizvada un, gribot negribot, sanāk domāt, varbūt pie vainas ir kāds, kura vārdu nesaukšu skaļi.
Vasaras sākumā es sev uzstādīju mazu mērķīti: sākt rūpēties arī par sevi. Pagājusi nav ne nedēļa, kad es šo solījumu mazo jau paspējusi aizmirst kā sen.
Drauga pienākumos ietilpst rūpēšanās par draugiem, vai ne tā? Tas automātiski nozīmē - uzklausīt, palīdzēt, būt līdzās, ja ir grūti.. Un nu.. Man vairs nav spēka. Brīžam nav spēka klausīties sīkumos, kas tobrīd to cilvēku nomāc, kas viņam liekas kā zemes sabrukšana zem kājām, bet man - muļķība, sviests, cirks.. Var jau būt tādēļ, ka turpat paralēli kāds bija pretī ar tiešām problēmu un pirmo reizi es pat filosofiskā līmenī palīdzēt nevarēju, jo nezināju kā..
Un es dēļ tā jūtos slikti. Ka reizēm jūtos nogurusi. Drauga pienākumus esmu pildījusi līdz šim, manuprāt, gana labi. Bet mirklī, kad es jutos slikti, es uzdevu sev jautājumi "Vai tas otrs ir pildījis labi drauga pienākumus pret mani?"
Dots devējam atdodas 10kārtīgi..
Un vēl ko es izdomāju... Mans tēvs varētu būt mans labākais draugs, ja vien viņš nepiederētu pie draugu pirmās grupas - cilvēkiem, kuriem nevar izstāstīt. Nevar aiz bailēm, aiz tā, ka viņš varētu visu pateikt mātei.. tā ir visliktākā draugu grupa, kāda vien var būt - manā uztverē..
Bet visumā.. es esmu priecīga, par spīti domām, kas nomāc..
Man rītdiena būs laba. Un varbūt es atkal nevarēšu neko normālu pateikt nezināmu iemeslu dēļ, bet.. man būs laba kompānija, es beidzot izbraukāšos ar riteni tā kārtīgi, būs pikniks un ūdens.. :)) Jūtos pateicīga tam cilvēkam, kas jaušā kārtā būs mans kompanjons rītdien. :)
5 čuksti | iečukstēt