Jūtos vainīga.
Piedodiet, veterāni, es negribēju jums atņemt mājas.
Es nudien ne iedomāties nevarēju tādu notikumu pavērsienu un nu - lūdzu piedošanu, kura gan neko nemaina.

"Un tad, kad pienāks pasaules gals
Vai iestāsies mūžīgais sals,
Mēs sadegsim kopā.

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…

Mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg,
Neslīkt, ja dziļumā ved, un negulēt,
Ja nāk miegs.
Mums jāmācās redzēt neredzamo,
Mīlēt ienīstamo,
Un sajust to pašu neko…"