Ķirsīts
23 Februāris 2008 @ 03:36
šaubas  
Nakts melnums vai piena dzeršana atstāj iespaidu? Es neatceros, kad vēl būtu tā cīnījusies ar savu iedvesmu, savu mūzu. Es jūtu, ka viņa ir blakus, bet kāpēc tā noplaukst, tiklīdz es sāku drukāt? Atliek man atgulties gultā un apskatīt grieztus, kad es jau spēju rakstīt, bet tiklīdz atkal pieceļos - piff.

Ne tādēļ es uzsāku šo rakstu.

Kāpēc rakstot man jādomā par viņu? Par to, kura esamība nav pierādāma?
Es gribu viņu izmest no galvas. Cik asaru nav slīdējušas pār vaigiem viņa dēļ? Cik šaubu nav mākušas manu prātu? Cik ļoti man nav gribējies ticēt?

Viņš jau bija gandrīz prom, gandrīz aizmirsts, kad.. kad vajadzēja iejaukties kādam, kas deva man cerību un reizē lika manam sirdspukstam apstāties uz mirkli sastingumā?

Kā lai izvēlās starp cilvēka dzivību un nedrošības sajūtu?
Ja viņa nav un es uzņemos šo risku.. tas būtu milzīgs apkaunojums par sevi citu - pieaugušu cilveku - acīs. Un, ja neuzņemos un neko nedaru, bet viņš ir: Es atņemu cilvēkam dzīvību.

Atpakaļceļa vairs nav. Interpōlā viņa nav, bet tas var arī neko nenozīmēt. Cerību teju nav. Dienas iet, nedēļas, mēneši.. Dziest tā gaisma, kas reiz deva gaismu visai istai, dziest tā sveces liesma.. - Esmu darījusi par maz. Un ne tikai viena cilvēka liktenim.

Ko gan spēj izdarīt cilvēks, ja nevar pat palīdzēt vienam neaizsargātam, sagrautam draugam?
 
 
Garastāvoklis: sad
Mūzika: lugna favoriter stacija