Kaut gan mājās slimoju un padaru pasauli daudz baciļaināku, tomēr jūtos kaut cik mierā. Skola spēs mani pagaidīt un es spēšu izdarīt visu, kad tajā atgriezīšos.
Šobrīd var izbaudīt tā saukto mieru, kad tev neviens nesit ar slotas kātu pa galvu, lai ej un pildi mājas darbus. Diemžēl, nu ir daudz citu lietu, par kurām visi gatavi mani piežmiegt, tomēr - pō.

Es sadūšojos uzrakstīt vēstuli. Sadūšojos atkal uzjumdīt kāda cildēka domas par to kā reiz būts un jutos gana iedvesmota, lai ar viņu sarakstītos. Bet viņš izsūca manu iedvesmu kā putekļsūcējs. Prieks un līksme noplaka jau teju uzreiz un sirds vairs nedauzās kā agrāk. Viņš ir aizgājis no manas sirds, atstājot vien patīkamus mirkļus atmiņu dzīlēs.
Bet dzīve ir dzīve un tā turpinās. Pulkstenis neapstājas, lai gan ļoti bieži es vēlētos kaut tā notiktu.

Pirms nedēļas tik tiešām likās, ka pulkstenis ir pārstājis darboties. Tā laimes sajūta, kas vilkās pakaļ uz katra soļa būnot kopā ar puisi melniem matiem un glītām ačelēm.. Sirds sitās gana strauji, lai sajustos kā brīvs putns, kas spēj traukties pret Zemi, tomēr atkal pacelkties spārnos pāris centimetrus no sadursmes ar asvalta grumbuļiem..

Tagad vairs tā nav. Ir jau nedēļas beigas, bet mana domāšana vēl aizkavējusies daudz mēnešus atpakaļ.

Rūgtums un pelēkums visapkārt. Gribu vasaru! Gribu smieklus un prieku! Visu kā viens.