Sākšu ar ekskursiju.
Liepāja ir jauka pilsēta. Klusa un feina, vējaina un tomēr mieru nesoša.
Kamēr vējš jauca matus, manā dvēsele rimās domu un uztraukumu, mana dvēsele meklēja mieru, tāpat kā toreiz.. Jūra man dod ko tādu, ko citu nespēj.
Lai gan es paspēju sastrīdēties ar kl.biedriem, kuriem vnk nevajag tik daudz dzert, lai gan kojas bija kaut kas "mīlīgi-ārprāts" un no gultas man tagad sāp mugura, es pa nakti pagulēt nespēju, jo trīcēju pie visām miesām.. Es jūtos sasoditi labi.
Es saiku viņus.. Brālēns ir palicis tāds pats mīļums kā vienmēr. Viens no retajiem vīriešiem manā dzīvē, kam es uzticētu savu dzīvību un par kuru es būtu gatava atdot savu.
Satiku māsīcu, ar kuru ritīg' feini papļāpājām. Un satiku brāļuku-Niku, kurš gan ar Kristīni metās uz vienu roku un centās mani apcelt kā nu vien izdevās. :D bet, ko lai es daru, ka es to "mazo" picu nevarēju apēst?!
paspēlējām volejbolu un futbolu, kārtīgi izsmējāmies.. paspēju nokrist uz asfalta un gandrīz izlauzt kāju, tomēr.. viss ir labi. :D Traumas pieder pie lietas..
Ar klasi arī tika jauki pavadīts laiks. Kopīgi padziedājām pie jūras latviešu, krievu un angļu dziesmas. Jā, es arī dziedāju. :)
Menti. Jā.. Cik labi, ka es nebiju teju dzērusi, ka esmu pozitīvs cilvēks un varu visu sarunāt. varēja sanākt baigākie mēsli, jo Grandāns jau bija izvilcis cirvi, Kārlis neturējās kājās un viņam pie rokas bija uzgriežņatslēga, Kristiāns arī neturējās kājās un blakus stāv
eja 3s krievi, kuri beigās gan izrādijās daudzmaz normāli.
Menti atbrauca un nu jā.. garš stāsts. Bet par spīti uzskaitēm, protokolu kvantumiem, kādi bija Kristiānam un Kārlim, viss tomēr izvērtās gana nekaitīgi un mēs būdami daudz maz atraisīti abpusēji novēlējām viens otram labvakaru un priecigi devāmies prom no nelaimīgā Santehnikas veikala, kur vīri zilā ietērpā bija izkāpuši.

Arī tas, ka šorīt bija jāceļas 5cos nesačakarēja manu sajūsmu par Liepāju. Un arī ne tas, ka vilcienā es sāku trīcēt tik nevaldāmi, ka zobiem neļāvu klabēt ar lielām pūlēm.. [Ja cilvēks ir tik gudrs kā es, tad noteikti braucot uz vēja pilsētu izdomās nepaņemt neko siltāku par jaciņu :D].
Un pat ne tas, ka es autobusā atslēdzos un pamodos no tā, ka kontrole man bakstīja plecu un veca pensionāre man teju uzkrita virsū, nespēs man sabeigt visu pozitīvo.

Rītdienas gaidāmā ieskaite gan, dūšai liek noplakt. :/
Par teoriju dabūju ļoti maz punktu. taisni kauns vai paliek. Kā ir iespjams pielaist 10mit kļūdas.. >.< bet nu labi.

Rītdien viss murgs beigsies. Adios amigos skola uz 3m mēnešiem. Vasaras darbi man nebūs, skolu dabeidzu puslīdz normāli. Rītdien jau atkal veikšu uzticētos fotogrāfa pienākumus un domāšu par darbu. Jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo vairāk saprotu, ka strādāt negribu, ka daudz labprātāk pēdejo gadu izbaudītu brīvdienas kādas tās ir, daudz labprātāk satiktos ar draugiem, smietos, spēlētu bumbu..

bet visa noslēgumā.. man nāk raudiens. nezinu no kā.
varbūt no tā, ka klases biedrus neredzēšu 3s mēnešus, ka vairs nebūs par ko iekšēji īdēt katru darba dienu.. ka vasara paies 3x ātrāk kā skolas 9ņi mēneši, ka... Jā, tādu "ka" ir daudz..
Un man nezkāpēc ir sajūta, ka vasara nebūs laba.. Vismaz ne mana. :/