Darbs šodien no manis izsūca VISU. Un ar `visu` es tiešām domāju visu.
Varbūt nebūtu tās sarunas, tas piedāvājums, tās melīgās acis un saldie vārdi pār lūpām, viss būtu pavisam savādāk, bet tagad.. melīgās čūskas, man ir iemesls padomāt un vēl vairāk kā pirms tam apsvērt Anglijas iespēju.
Es saprotu, ka viens cilvēks, viens grimstošs kuģis un nekas vairāk, bet vienalga sāp.. Arī par vārdiem, kas tik saldi skanēja, bet iespējams tajos pat kripatas patiesības nebija.
Vēl jau nekas nav galā. Vēl jau ir iespēja uztrāpīties neīstajā dienā, neīstajā laikā, bet.. labi, lai paliek.

Man vismaz no sirds prieks, ka bija Neila. Ka IR Neila, kura zina, ko dara, kura zina, ko runā.. Un, kura gaidīja, lai varētu ar mani parunāt. Un ar katru šādu reizi es pieķeros viņai arvien vairāk. Nekontrolējami "par daudz" nekā vajadzētu man pret kādu cilvēku...